Zudušais amats – melderis

Mūsdienās graudu pārstrāde un miltu ieguve ir galvenokārt mehanizēts process, turpretim senāk graudu malšanu veica melderis. Ar ko nodarbojās šīs profesijas pārstāvji un kādi bija viņu pienākumi?

Melderis ir meistars, kura uzdevums ir pārstrādāt graudus miltos lopbarībai un pārtikai, gatavot grūbas, putraimus, mannu un pat malt iesalu alum.[1] Melderi darbojās ūdens vai vēja, vēlāk arī mehāniskajās dzirnavās. Bieži vien, ja ģeogrāfiskais novietojums to ļāva, abas – vēja un ūdens dzirnavas – tika novietotas netālu viena no otras, lai bezvēja laikā lietotu ūdens un sausuma laikā – vēja dzirnavas. Talsu apriņķī šādi tika ierīkotas dzirnavas trīs vietās: Rocežos, Stendē un Šķēdē.[2]

Viens no galvenajiem meldera uzdevumiem bija graudu pieņemšana no zemniekiem un to pārbaude pirms malšanas. Melderis bija atbildīgs par saražotās produkcijas kvalitāti, tādēļ tas katru malumu pārbaudīja. Pēc apstrādes melderis malumu salika maisos. Darbs bija smags – maisi ar graudiem bija jānogādā līdz malšanas vietai, pēc tam piepildītie miltu maisi jāpārvieto, kur nepieciešams.

Melderis veica arī malšanas mehānismu uzraudzību un regulēšanu, lai nodrošinātu vienmērīgu un kvalitatīvu malšanu, – uzturēja dzirnavu iekārtas, ieeļļoja kustīgās detaļas u. c.[3] Lai nodrošinātu smalku miltu malšanu, katram melderim bija jāapgūst arī dzirkaļa amats – prasme kapināt lielos vēja un ūdens dzirnavu dzirnakmeņus.[4]

Attīstoties rūpniecībai 19. un 20. gadsimtā, pakāpeniski tika ieviestas mehāniskās dzirnavas, kuras sākotnēji darbojās ar tvaiku un vēlāk jau ar elektrību. Tādā veidā radās iespēja malt graudus neatkarīgi no laikapstākļiem un pārstrādāt vairāk graudu īsākā laikā.[5] Veidojoties lielajiem graudu pārstrādes rūpniecības uzņēmumiem, individuālie melderi vairs nespēja konkurēt pārstrādes apjoma ziņā un bija spiesti darbību pārtraukt.

Talsu apriņķī (rajonā/novadā) pēdējās vēja dzirnavas darbību beidza 1966. gadā.[6] Talsu apkārtnē visbiežāk sastopamas bija holandiešu tipa vēja dzirnavas, no kurām mūsdienās lielākoties saglabājušies tikai korpusi, pamati vai kāda daļa. Izņēmums ir Valdgales dzirnavas, kuras ir atjaunotas, vienīgi – bez spārniem.

Sagatavoja: Talsu novada muzeja Pētniecības nodaļas vadītājs Ronalds Mālmeisters
Papildināts raksts lasāms laikrakstā “Talsu Vēstis” Nr. 25, 28.03.2025.

Bibliogrāfija
[1] Puriņš, R. Talsu apriņķa senās vējdzirnavas. “Talsu Vēstis”, 09.03.1991. 3. lpp.
[2] Turpat.
[3] Puriņš, R. Senās vējdzirnavas. “Pa vējdzirnavu vēstures lapaspusēm”. Rīga: Zinātne, 1987. 43. lpp
[4] Draviņš, K. “Kurzeme aizgājušos laikos”. Rīga: Jumava, 2000. 358. lpp.
[5] Puriņš, R. Senās vējdzirnavas. “Pa vējdzirnavu vēstures lapaspusēm”. Rīga: Zinātne, 1987. 36. lpp.
[6] Puriņš, R. Talsu apriņķa senās vējdzirnavas. “Talsu Vēstis”, 09.03.1991. 3. lpp.