Zudušais amats – burtlicis

Sagatavojot iespieddarbus mūsdienās, lielāko teksta salikuma daļu var paveikt datorā, ar kura palīdzību ekrānā iespējams rakstzīmes izkārtot tā, lai tās būtu viegli lasāmas. Agrāk šo uzdevumu primāri veica burtlicis – speciālists tipogrāfijas burtu un citu iespiedzīmju salikšanā.[1]

Līdz 20. gadsimta 20.–30. gadiem burtličus apmācīja kā mācekļus pieredzējušu burtliču pavadībā.[2] Starpkaru periodā izglītību poligrāfijā varēja iegūt Rīgas 2. arodskolā un dažādos kursos. 1937. gadā tika dibināta Valsts grāmatrūpniecības vakara skola. Pēc Latvijas atkārtotās okupācijas profesionālo apmācību varēja iegūt Rīgas 5. arodskolā (nosaukumi laika gaitā: Poligrāfijas mākslas arodu skola Nr. 2 (1944–1963); 5. profesionāli tehniskā poligrāfijas mākslas vidusskola (1963–1989)). Domājams, tur izglītību ieguva arī Talsu poligrāfijas darbinieki.

Pirms tikai ieviestas attīstītākas poligrāfijas tehnoloģijas drukas sagatavošanas process darbnīcā ierasti ritēja secīgi: tika saņemts teksts, meistars jeb darba tiešais vadītājs tekstu sadalīja starp strādniekiem, kuri organizēja attiecīgo teksta daļu salikumu, piemēram, slejās, pēc tam māceklis teksta salikumu izkārtoja burtu kastē – gatavu iespiešanai. Pirms publicēšanas salikto tekstu pārbaudīja redaktors un korektors.

Pirmie burtliči Talsos, visticamāk, darbu sāka 19. gadsimta beigās.[3] Šajā laikā Talsos darbojās nelielā Jobela Zeldova tipogrāfija, kurā iespieda sarīkojumu afišas un noteikta parauga veidlapas jeb formulārus. Tipogrāfija tika nacionalizēta 1940. gadā pēc Latvijas Republikas okupācijas.

Talsos atpazīstamāka un lielāka tipogrāfija bija “Jēkaba Glūdas un biedru grāmatu spiestuve” (dib. 1913. g.). Tās darbību sākotnēji kavēja Pirmais pasaules karš, tomēr pēc kara tā atsāka darbu. J. Glūdas tipogrāfijā pieredzi un prasmes apguva burtliči, kuri strādāja ar burtu kastēm un rokas spiedēm. Burtliču darba dienas bija garas, jo darbs bija lēns un laikietilpīgs.

Talsos bija arī trešā tipogrāfija – Friča Lapševska spiestuve “Talsu Balss” Puškaiša ielā 16. Tāpat kā J. Zeldova spiestuvi, arī šo tipogrāfiju nacionalizēja un apvienoja vienotā valsts tipogrāfijā.[4]

Burtliča amats saglabājās gandrīz nemainīgs līdz 1963. gadam. Tā gada septembrī uz Talsiem atveda pirmo rindu lejamo mašīnu[5] , kas mehāniski spēja paveikt vairāk nekā burtliči. Bija vajadzīgi jauni speciālisti, kuri prastu darboties ar šo iekārtu, un to apguva burtliči. Savukārt 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ieviesa digitālo druku, kas burtliča amatu aizvietoja teju pilnībā.

Joprojām ir fiziskas iespiedmašīnas, kurām nepieciešamas burtliča prasmes. Mūsdienās poligrāfijas izglītību var iegūt Rīgas Valsts tehnikuma Drukas un mediju tehnoloģiju nodaļā, kur var apgūt iespieddarbu noformējuma speciālista, ofseta iespiedēja, poligrāfijas ražošanas tehniķa un iespieddarbu apstrādes specialitāti.

Sagatavoja: Talsu novada muzeja Pētniecības nodaļas vadītājs Ronalds Mālmeisters

Plašāks raksts lasāms laikrakstā “Talsu Vēstis” Nr. 9, 31.01.2025.

Bibliogrāfija:

[1] Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.
[2] Ābols, J. Kā es tapu par burtlici un Poligrafijas arodu skolas Nr. 2 burtliču nodales 1. grupas meistaru. “Padomju Jaunatne”, 02.06.1945. 1. lpp.
[3] Makstniece, I. No Frankentāla līdz ofsetam. “Padomju Karogs” (Talsi), 02.02.1982. 3. lpp.
[4] Tenne, G. “No Latvijas brīvvalsts uz PSRS “brīvo tautu savienību”” : Talsu novada muzeja raksti III. Talsi: Talsu tipogrāfija, 2019. 148. lpp.
[5] Makstniece, I. No Frankentāla līdz ofsetam. “Padomju Karogs” (Talsi), 02.02.1982. 3. lpp.