VĪRU AINAVAS Talsu muzejā

Šī vasara Talsu novada muzeja izstāžu zālēs  pieder  mūsu pašu gleznotājiem: tikko kā atklāta jaunās mākslinieces Ildzes Oses “Ziedu portretu” izstāde (apskatāma līdz 2. augustam),  bet no 14. jūlija līdz 31. augustam varēs iedziļināties divu šī gada cienījamu jubilāru izstādē “Divi ainavā. Biezbārdis un Poļikovs”. 18. jūlijā plkst. 14:00 paredzēta tikšanās ar abiem māksliniekiem.

Vēl neredzot abas izstādes kopā, droši var teikt, ka šajā pretnostatījumā katra no izstādēm pārliecinoši pārstāv gan sievietes, gan vīrieša glezniecisko izjūtu hrestomātiju: te ir eksponējies Ildzes gaiši maigais un nenoliedzami barokāli krāšņais stāsts par ziedu formu un krāsu skaistumu pret abu vīru ar “smagāku roku” tapušajām visai abstraktajām ainavām.

Tomēr, runājot par Andra Biezbārža (1950) un Zigurda Poļikova (1955) darbiem, negribētos teikt, ka viņu abu gleznās absolūti trūktu lirisma vai maiguma. Īpaši jau nu Zigurda bildēs. Viņa mākslinieka asais skats izcili spēj saskatīt ainavā, kuru viņš vēlējies uzgleznot, skaistas un pat sentimentālas lietas (atspīdumi un refleksi, skumjas logu acis, pamestas mājas un vecas kolhozu godības paliekas, romantiski soliņi, noslēpumaini parki), taču lielākā atšķirība no abiem pārējiem māksliniekiem ir viņa gleznu askētiskajās kompozīcijās, kuras realizētas līdz pat pārdrošai tīrībai un vienkāršībai: tā lielā mīla un maigums nāk no absolūti precīzi savā jūtīgumā uzliktas krāsas! Zinām, ka tas nācis ne tik viegli: krāsu laukumi var būt klāti vairākas reizes, līdz tas gribētais tonis ir panākts… Zigurdam Poļikovam tagad noteikti var piedēvēt apzīmējumu “labākais latviešu minimālists”.

Zigurds Poļikovs “Sarkanā māja”

Andris Biezbārdis līdzās Zigurdam šķiet it kā sadrumstalots un saskaldīts; patiesībā viņš pat baidās būt totāli skaidrs un saprotams. Taču arī viņš nekad nevarēs aizbēgt no tā, ko daba Andrim dāvājusi – labu kolorīta izjūtu. Iespējams, tas nācis no viņa – pa pusei lietuvieša – iedzimtās krāsu sapratnes. Tā ir patumša (kā leiši raud! – Ingemāra Dzelmes raksturojums), ziemeļu dabā un tautas mākslā sakņota, kura Andra bildēs ar gadiem kļūst arvien vairāk noskaņotāka un izsvērtāka. Arī kompozīcija ir arvien vairāk sakārtota, ne tik daudz un dažādiem elementiem pārbagāta. Viņa ainava arī šajā izstādē kārtojas no ceļojumos ieraudzītā, kas sintezēta pa jaunam uz audekla virsmas. Impulss var būt jebkas: tirkizzils ūdens klajs vienā zemē, pilsētas siluets no citas valsts, cilvēku figūras – mūsējās… Andris  Biezbārdis labi izjūt pasaules dinamiku un tās pulsu.

Andris Biezbārdis “Varavīksne”

Kopsavelkot visu trīs gleznotāju radošās biogrāfijas, jāsecina, ka neviens no viņiem nav izglītojies tieši glezniecībā. Taču vilkme gleznot, acīmredzot, visiem ir bijusi nepārvarama, strādāts ir gana un mērķtiecīgi. Ir prieks, ka Talsos izveidojies labu un interesantu gleznotāju kopums, kas var viens otru iedvesmot un veidot labas personālizstāžu saspēles. Septembra mēnesī muzejā izstādīsies vēl viena mūsu jaunā gleznotāja – Dagne Ventiņa.

Guna Millersone,                    
Talsu novada muzeja galvenā speciāliste mākslas jautājumos