Vecais Talsu kinoteātris

20. gadsimta sākums Talsiem atnesa ne vien lielus sociālus satricinājumus, bet arī vēl neredzētu izklaides veidu – kustīgo bilžu jeb kino izrādes. Tās ātri guva pilsētnieku atzinību, jo kino sevī iemiesoja ne vien spēju iemūžināt notiekošo, bet arī pārkāpt laika un telpas noteiktās robežas.

Pirmā kino izrāde Talsos notikusi vēl 1902. gada, kad Ezera laukumā iekurināts tvaika katls un iedarbināta dinamomašīna, no kuras aizvilkti vadi līdz viesnīcas zālei Lielā ielā 22, kur divas nedēļas vakaros rādīta filma “Zemestrīce Meksikā.” Pēc dažiem gadiem Talsos uzstādīta pirmā pastāvīgā kino iekārta, bet 1923. gadā nodibināta Jāņa Vabuļa un Paula Glāzera kinosabiedrība “Auseklis”, kas 1926. gadā ugunsdzēsēju biedrības dārzā uzbūvē speciāli kinoizrādēm paredzētu namu. Kinoteātris ”Auseklis” tiek iznomāts  un 1937. gadā nonāk E. Ervalda pārziņā, kurš kinozālē uzstāda jaunu skaņu iekārtu un tuvākajā nākotnē sola paplašināt ekrānu, lai latviskos uzrakstus varētu laist zem attēla. Jaunā kinodirekcija sola Talsos piegādāt mākslinieciski augstvērtīgas Rīgas pirmo ekrānu filmas un 1937. gada sezonu atklāj ar “Allaha dārzu,” kam seko grandiozā lielfilma “Sanfrancisko” ar Žaneti Makdonaldi un Klārku Geiblu, kas pagājušajā sezonā ar izciliem panākumiem izrādīta galvaspilsētā. Vēlāk paredzēts izrādīt “Trauksmi” ar Hariju Kuperu un Dženu Arturu, ”Ledus karalieni” ar Soņu Heni, “Galma koncertu” ar Martu Egerti, “Kamēliju dāmu” ar Grētu Garbo u.c. kultūrfilmas. Tomēr, neraugoties uz Ervalda kunga vērienīgajām iecerēm, drīz pēc tam Talsu kinoteātri pārņem pilsētas valde un 1939. gada sezonu atklāj ar izcilo vēsturisko kinolenti “Sueca” – par Suecas kanāla izveidošanu. Pilsētas valde parūpējusies arī par kinoteātra telpu izdaiļošanu un papildus skaļruņiem, solot krietni augstvērtīgāku programmas izpildījumu. Par vienu no apmeklētākām kinoizrādēm šajā sezonā kļūst populārā Marka Tvena stāsta “Toma Soijera piedzīvojumi” ekranizējums, mīlas drāma “Pārbaudījuma stunda” ar Normu Šīreri galvenajā lomā u.c., sasniedzot jaunu apmeklētības rekordu: 1939. gadā kinoteātri apmeklējuši 21 244 skatītāji. Pārsvarā demonstrē drāmas un nopietnās filmas, piemēram, “4 meitenes – 4 dzīves”, taču izrāda arī komēdijas, tostarp ar pazīstamo komiķu Dika un Dova piedalīšanos.

Ja negribi salauzt ribas – uz kino neej!

Drīz Latvija piedzīvo lielas sociālpolitiskas pārmaiņas – valsts tiek okupēta un iekļauta PSRS sastāvā, bet 1941. gada vasarā Latviju okupē nacistiskā Vācija. Tomēr Talsos ārēji nekas īpaši nemainās – liekas, ka Otrais pasaules karš līdz šejienei vēl nav atnācis. Pilsētnieki joprojām bauda rimtu mierlaika dzīvi, ieskaitot arī kino apmeklēšanu, kas tolaik ir īpaši iecienīta. Nelielais kinoteātris nereti pat nespēj uzņemt visus kinomīļus, tāpēc tiek ieteikts apmeklēt pirmos seansus. ”Ja nevēlies, lai tevi galīgi saspiež, vai ribas ielauž, tad tu kinofilmu Talsos nevari noskatīties, jo godīgi stāvot rindā un gaidot savu kārtu, tu ieejas biļeti garantēti nedabūsi” – raksta kāds neapmierināts kinoskatītājs, kuram trīs reizes stāvot “kino astēs” nav izdevies dabūt biļeti uz filmu “Vīnes asinis.” “Kas stiprāks un nekaunīgāks, tas ar savu vareno spēku un elkoņu palīdzību izvirzās kā pirmais biļešu kases tuvumā un sasniedz savu mērķi, bet pieklājīgais gaidītājs paliek tukšā, atskaitot nelietderīgi patērēto laiku un dažus zilumus sānos.” Viņš aicina kino administrāciju vairāk rūpēties par kārtību kino telpās pie biļešu iegādes, turpmāk ieviešot citādu biļešu pārdošanas kārtību un palielināt izrāžu dienu skaitu. 1942. gada vasarā kinoteātra telpas piedzīvo kārtējo remontu un pārbūvi, pēc kuras jau stipri līdzinās metropoles kinoteātriem: no jauna izbūvēts ekrāns, atjaunotas ložas ar pazeminātām šķērssienām, svaigi izkrāsota skatītāju zāle, uzstādīts jauns kinoaparāts, kas attēla asuma un skaņas ziņā esot labākais, kāds atrodams provinces kinoteātros. Toreizējais kino pārvaldnieks T.Tirass skaidro, ka lielais apmeklētāju skaits skaidrojams ar augstvērtīgo repertuāru. Piemēram, 1942. gada sezonu “Auseklis” sāk ar interesanto, sarežģījumiem bagāto un satraucošo filmu “Meitene no Fanes” – dramatisku un dinamisku jūrnieku dzīves atspoguļojumu “ar smagiem mīlas pārdzīvojumiem un cīņu jūrā, bet tomēr laimīgām beigām.”  Šajā laikā pirms filmām parasti demonstrē Ufas nedēļas apskatus par vācu armijas varonīgajām cīņām un uzvarām, kā arī citiem Eiropas dzīves notikumiem.

“Jaunā gvarde”, “Mājup ar uzvaru” un citi grāvēji

Pēc Otrā pasaules kara, atjaunojoties padomju iekārtai, radās doma par jauna kinoteātra būvi, jo ar pašreizējo talsinieki, īpaši jaunatne, nevar būt apmierināta. Kinoteātrim nav priekštelpas, tādēļ apmeklētājiem pat lietū un ziemas salā izrāžu sākumu vai kases atvēršanu nākas gaidīt uz ielas. Arī filmu izrādē, lietojot vienu aparātu, rodas gari starpbrīži, kas neatstāj labu iespaidu. Tā kā LPSR Kinofikācijas pārvalde atvēlējusi pietiekamus līdzekļus, ēku Kalna iela 5 iecerēts pārbūvēt par ērtu un labiekārtotu kinoteātri ar diviem stacionāriem kinoaparātiem. Tomēr šo ieceri dzīvē īstenot neizdodas, jo apriņķa un pilsētas izpildkomitejas kavējas pieņemt attiecīgu lēmumu, lai gan Talsu komjaunieši apņēmās organizēt svētdienas talkas, lai palīdzētu būvdarbos. Kā atceras ilggadējā kinoteātra darbiniece Līne Cine, apstākļi kino izrādēm toreiz bijuši ļoti grūti. Kinoteātra darbiniekiem nācies braukt uz mežu pēc malkas un pašiem to sagatavot. Filmas rādīja ar vienu aparātu, kas nereti bojājās, bieži nebija elektrība, tāpēc skatītāji uz seansa sākumu gaidīja pat vairākas stundas. Otru aparātu filmu demonstrēšanai uzstādīja 1948.gadā. Pēc gada kinoteātri izremontēja un aprīkoja ar jaunu aparatūru. Jūtami mainījās arī kinorepertuārs, ko galvenokārt veidoja padomju un tā dēvēto “tautas demokrātijas valstu” mākslas un dokumentālās filmas. Kino kā viens no populārākajiem mākslas veidiem, pildīja ne tikai mākslinieciskas, bet arī propagandas un ideoloģiskās funkcijas. Filmām bija vispusīgi jāatspoguļo padomju dzīvesveids un padomju tautas pašaizliedzīgais darbs, varonīgā cīņa par Dzimtenes atbrīvošanu Lielā Tēvijas, t.i. Otrā pasaules kara laikā. Kino uzdevums bija parādīt padomju zemes labākos ļaudis – stahanoviešus un kolhozu un rūpnīcu novatorus, kuri cīnās par Staļina piecgades izpildi 4 gados. Tolaik visapmeklētākās padomju filmas Talsos un apriņķī bija “Jaunā gvarde,” ko noskatījušies 18 461 cilvēks, “Vladimirs Iļjičs Ļeņins” ar 8678 un Latvijas valsts kinostudijas mākslas filma “Mājup ar uzvaru” ar 13 662 skatītājiem. Kupli apmeklētas arī filmas: “Stāsts par īstu cilvēku”, “Goda tiesa”, “Mičurins”, “Akadēmiķis Pavlovs”, “Satikšanās pie Elbas”, “Rainis” u.c. Pirms filmu izrādēm dažkārt demonstrē kinožurnālus, kur parādīta apriņķa zemnieku jaunā dzīve vietējās kopsaimniecībās – Oktes padomju saimniecībā un kolhozos “Uzvara”, Ļeņina un Staļina vārdā nosauktajā kolhozā. Jāteic, ka savu uzdevumu Talsu rajona kinotīkla darbinieki pildīja visnotaļ sekmīgi. Plāni tiek pārpildīti ar uzviju, un par priekšzīmīgu darbu 1951.gadā Talsu kinofikācijas nodaļas kolektīvs saņēma Vissavienības Kinematogrāfijas ministrijas un LPSR Kinematogrāfijas ministrijas un Mākslas darbinieku arodbiedrības Ceļojošos sarkanos karogus. Atsevišķu ceļojošo karogu un republikas labākā kinomehāniķa nosaukumu piešķīra Talsu rajona kinotīkla kinomehāniķim Ivanam Ņikiforovam.

Direktora istabā – četras cūkas

Ar 1953. gada septembri kinoteātris “Auseklis” tiek nodots Talsu pilsētas Kultūras nodaļai, jo Latvijas PSR Kinofikācijas pārvalde tiek pievienota Kultūras ministrijai. Par kinoteātra direktoru ieceļ Pāvelu Trapicinu. Šajā laikā par kinomehāniķiem Talsu kinoteātrī un rajona kinopunktos strādāja Ivans Ņikiforovs, Jānis Ļaksa, Jānis Nikolajevs, Viktors Ivanovs, Egons Pūliņš u.c., vecākā kinomehāniķa amatā iecelts Edgars Kristlībs. Viņu pienākumos ietilpa apkalpot vairākas ceļojošās kinoiekārtas, ar kuru palīdzību kinofilmas sasniedza skatītājus visnomaļākajos rajona nostūros. Diemžēl 1950. gadu vidū par Talsu kinodarbinieku darbu parādās kritiskākas atsauksmes: kinoteātrī “Auseklis” nepietiekami rūpējas par skatītāju kulturālu apkalpošanu, nav iespējams kolektīvi apmeklēt filmu izrādes, turklāt seansus traucē tehniski defekti. Piemēram, padomju filmas “Lielais koncerts” demonstrēšanas laikā lielo krievu klasiķu mūziku izkropļojusi sprakstoņa un skaņas aizķeršanās reproduktorā. 1954. gada 5. janvārī bērnu rītā izrādīta filma “Robežsargu postenis kalnos”, taču kāda pilsone ar 4 gadīgu bērnu bijusi spiesta kinoteātri atstāt, lai gan iegādājusies biļetes. Izrādās, ka biļetes pārdotas vairāk, nekā zālē ir sēdvietu. Tas apliecina, ka kinoteātra direktors Trapicins pavirši pildījis savus pienākumus un nekontrolē savu darbinieku darbu, ar ko Talsu Kultūras nodaļa līdz šim samierinājusies. Vietējā presē kinoteātra direktors nosaukts par ierāvēju, kas piekopj padomju pilsonim nepieņemamu dzīvesveidu. Lai gan Trapicins darbā ir nolaidīgs un bieži iedzer, savas saimnieciskās lietas viņš turpretī kārto ar atzīstamu meistarību. “Te viņš apgādā sevi ar kinoteātra malku, te iegādājas prāvākus sivēnus, kuriem jāsagādā spēkbarība (…). Kaut arī Talsos ir dzīvokļu trūkums, Trapicins atļaujas istabā turēt 4 cūkas.” Tomēr,  par spīti vairākiem rājieniem un brīdinājumiem par nolaidību darbā un alkoholisko dzērienu lietošanu, Trapicins paliek direktora amatā līdz 1957. gadam, kad viņu šajā postenī nomaina M. Osipova.  Viens no pēdējiem Trapicina pārkāpumiem fiksēts 22. aprīlī, kad viņš seansa laikā ielaidis zālē apmeklētājus, tādējādi  traucējot pārējos skatītājus.

Kinoteātra tehniskais stāvoklis diemžēl aizvien vairāk pasliktinājās. Piemēram, bēdīgā stāvoklī atradās kinozāles krēsli, kas bija stipri nolietoti un salauzti, kurus rajona Kultūras nodaļa solīja visdrīzākajā laikā salabot. Šajā laikā Talsos sāk celt jaunu kinoteātri,  tāpēc vecās kinoteātra ēkas remontam līdzekļi vairs netiek atvēlēti.

Attēls: Kinoteātris “Auseklis” Talsos. 1920. gadi. Talsu novada muzeja krājums

Guntars Tenne,

Talsu novada muzeja speciālists vēstures jautājumos