AktualitātesIzstādes muzejāVēstures jaunumi

Teodoram Dzintarkalnam – 150

Teodoram Dzintarkalnam – 150. Viņa darba vērtējums periodiskajos izdevumos.

Teodors Dzintarkalns neapšaubāmi ir viens no nozīmīgākajiem Talsu iedzīvotājiem. Pēc izglītības skolotājs, taču lielu daļu savas dzīves veltījis senatnes pētniecībai un sava dzīves posma notikumu aprakstam. T. Dzintarkalns pēc izglītības nebija vēsturnieks, tādēļ viņam piedodams fakts, ka avoti, kurus viņš izmanto vēstures aprakstīšanai, nav vērtēti pavisam kritiski. Savas atmiņas viņš pierakstīja aptuveni 40 gadus pēc to norises, un pats atzīst: “[..] daudzus nesapratu un arī lāgā neatminos”.[1] Skatoties no mūsdienu skatu punkta, viņa atmiņas, kā arī 1905. gada un Talsu starpkaru posma apraksts sniedz daudz noderīgu ziņu, ko ar kritisku attieksmi var lieliski izmantot pētniecības darbos. Publikācijā tiks aplūkoti laikraksti, kas izdoti pirmās Latvijas neatkarības laikā, PSRS un nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, kā arī trimdas prese. Netiks apskatīta mūsdienu prese tās lielā apjoma dēļ, kā arī raksti, kur T. Dzintarkalns pieminēts “garām ejot”. Šo izdevumu informācija tiks apkopota, analizēta un salīdzināta.

Pirmo sadaļu veido starpkaru perioda laikraksti, kas iznāca Latvijas republikā un kuros ir pieminēts T. Dzintarkalns un viņa publikācijas. Izdevumā “Jaunatnes Dzīve Skolā un Sētā” pirmoreiz pieminēts viņa darbs: “Skolotāja T. Dzintarkalna vadībā savāktas veselas kaudzes tautas teiku, nostāstu, dziesmu, idiotismu, parunu u. t. t.”[2] Pēc savākšanas šīs lietas tiekot nodotas izvērtēšanai Rīgā. Raksta autors to atzīst kā pozitīvu ziņu, jo vēstures pētīšanā tiek iesaistīti skolēni un tiek veicināta interese par pagātni. Nākamais tuvākais izdevums, kas piemin viņa darbu, ir izdevums “Latvju Grāmata”, kurā apskatītas publikācijas “1905. gada revolūcija Talsos un apkārtnē” un “Vadonis pa Talsiem un apkārtni”.[3] Autors Fr. G. par 1905. gada grāmatu sākumā uzslavē T. Dzintarkalnu par savāktajām atmiņām no tā laika lieciniekiem, tomēr izsaka kritiku, ka tās ir folklorizētas un nav vēsturiski precīzas. Par grāmatu “Vadonis pa Talsiem un apkārtni” tiek dots saturisks apskats, neliela kritika, tomēr nobeigumā tiek atzīmēts, ka grāmata pilda savu funkciju. Periodiskā raksta autors uzsver, ka T. Dzintarkalnam patīk iesaistīties polemikā[4], kas arī veido galveno kritiku par pirmo no minētajiem izdevumiem. Šeit jāpiekrīt, jo, lasot 1905. gada notikumu aprakstu, T. Dzintarkalns bieži raksta trešās personas formā, īpaši aprakstot notikumus, kur pats bijis klāt. Rakstā arī pausta autora subjektīvā nostāja un viedoklis par konkrētām personām, taču jāatceras, ka grāmatu nesarakstīja vēsturnieks, bet gan pētnieks bez izglītības vēstures zinātnē. Izdevumā “Ekskursants” iekļauts apraksts par viņa mājām “Dzintari”. Raksta autoru priecē fakts, ka tiek norādīts mājas arhitekts, un viņš uzskata, ka to būtu jāievieš visā valstī.[5] Pirms raksta nobeiguma tiek ieteiks izlasīt grāmatu “Vadonis pa Talsiem un apkārtni”, kurā varēšot gūt plašākas ziņas par Talsiem. Šis jau ir otrais autors, kas atzinīgi vērtē T. Dzintarkalna savākto informāciju par Talsiem un tās apkārtni. Arī 1936. gada izdevumā “Labietis” autors L. Audzis novērtē “Dzintaru” māju. Gan mājas apkārtne, gan telpas tiek aprakstītas tik detalizēti, lai lasītājs spētu iztēloties, kā tas izskatās klātienē.[6] Izdevuma autoram jūtama nacionāla attieksme, kā arī liela interese par dievturību un tās popularizēšanu. Nākamajā gadā izdots tikai viens izdevums par T. Dzintarkalna darbu – laikrakstā “Rīts” publicēts raksts “Jauni dokumenti par latviešu kolonistiem Krievijā”[7]. Tiek vēstīts, ka, pateicoties T. Dzintarkalna darbam, vēstures institūts ieguvis daudz vērtīgu dokumentu, kas tikuši savākti un paglābti no iznīcības. Pieminēti arī citi iedzīvotāji, bet tie neesot devuši tādu apjomu ar dokumentiem, kādu spējis nodrošināt T. Dzintarkalns. Šeit svarīgi norādīt to, ka viņš bija izglītots un spējīgs novērtēt dokumentu vērtību, kā arī zināja, kur meklēt šādus dokumentus. Pirmās PSRS okupācijas laikā no 1940. līdz 1941. gada vasarai presē nav informācijas par T. Dzintarkalnu. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā laikrakstā “Talsu Balss” publicēts raksts “Lielais latvietis”[8], kurā T. Dzintarkalns tiek attēlots vienlaikus kā kvēls ebreju pretinieks, bet arī inteliģences pārstāvis, kas bieži nav ļāvis rīkoties pret ebrejiem. Publicētajam rakstam nav noradīta autora, turklāt raksts iznāk tuvu nacistiskās Vācijas okupācijas sākumam, tas liek apšaubīt rakstīto, jo komunistisko propagandu nomainīja nacistiskā. Šo rakstu jāvērtē ļoti kritiski, īpaši ņemot vērā laika posmu, kad tas tapis. Lasot arī paša T. Dzintarkalna atmiņas, par ebrejiem pausti drīzāk pieņēmumi, nevis kvēls naids. Cilvēkiem bija svešas ebreju tradīcijas un dzīves veids, kas rezultējās dažādos, bieži maldīgos priekšstatos.

Latvijas PSR presē pirmais izdevums, kurā atrodamas ziņas par T. Dzinarkalnu ir “Padomju Karogs”[9]. Izdevumā ievietots raksts “Par brošuru “1905.–1907. g. revolucija Talsu novadā”[10](virsraksts iekļauts oriģinālformā). Raksta autors E. Damškalns kritizē grāmatā pieejamo informāciju, jo, viņaprāt, T. Dzintarkalns “vērtējis no spilgti izteikta buržuāzisko nacionālistu politiskā redzes viedokļa”[11]. Saprotams, ka viņš notikumus aprakstīja, kā pats redzēja, tas notikumam piešķīra folklorizētu statusu. Izlasot raksta ievadu, respektīvi daļu, kurā pieminēts T. Dzintarkalns, uztverama E. Damškalna ideoloģiskā nostāja. Tas izpaužas vēstures faktu sagrozīšanā, lai tikai pierādītu, ka tie neesot pareizi attēloti. 1975. gadā iznāca raksts “Talsu revolucionāro tradīciju dibinātājs un sargātājs”[12]. Autors F. Bergs raksta par Jāni Lindi-Linduli, kurš bija viens no 1905. gada revolūcijas organizētājiem Talsos. Raksts tapis par godu revolūcijas 70. gadadienai, līdz ar to uzreiz jūtama ideoloģijas pieskaņa. F. Bergs izsaka sajūsmu par J. Lindes-Linduļa ieguldījumu revolūcijas norisē, bet asi kritizē T. Dzintarkalnu un viņa darbu “1905. gada revolūcija Talsos un apkārtnē”. Autors atsaucas uz konkrētam grāmatas lapaspusēm[13], tomēr orģinālā doma tiek pielāgota šā laika posma ideoloģiskajām prasībām. Fakti tiek sagrozīti, jo pēc T. Dzintarkalna grāmatas izlasīšanas top skaidrs, ka J. Linde-Lindulis aizbēg un viņa vietā cieš citi revolūcijas dalībnieki. Savukārt F. Bergs izceļ J. Lindes-Linduļa nozīmi notikumu gaitā un slēpj slikto, līdz ar to sagroza un nomelno T. Dzintarkalna rakstīto. F. Bergs uzskatīja, ka “[..] tādi reakcionāri, kā T. Dzintarkalns un viņam līdzīgi nedzīvo ilgāk par savu mūžu”[14].

Trimdas prese bija brīva no komunisma cenzūras. Laikrakstā “Laiks” publicēts raksts “Kā tas patiesība bija”[15], kurā A. Ezeriņš, bijušais Talsu ģimnāzijas skolotājs, precizē informāciju Dr. phil. N. Vīksniņa rakstā “Ko un kā mācīt par vēsturi”. E. Ezeriņš, kurš skolā bija strādājis no 1919. gada līdz 1944. gada oktobrim, izlabo, ka Talsu muzeju iekārtoja nevis vēsturnieks A. Štokmanis, bet T. Dzintarkalns (Zaudmanis) kopā ar saviem skolas audzēkņiem[16]. A. Štokmanis bija vēstures skolotājs, kurš dibināja Dzimtenes senatnes pētīšanas pulciņa muzeju Jēkabpils skolā[17], līdz ar to viņam nav bijusi nekāda saistība ar Talsiem un Talsu muzeja iekārtošanu. Iespējams, Dr. phil. N. Vīksniņš sajauca pilsētas, jo gan A. Štokmaņa, gan T. Dzintarkalna veidotie muzeji ir līdzīgi to tapšanas gaitā. Nākamais T. Dzintarkalna pieminējums ir K. Draviņa rakstā “Nacionālisti krievu “pilsētas skolā”[18], laikrakstā “Latvija” 1977. gadā. Šeit autors apraksta savu skolas laiku Krievija impērijas laikā, kad notika pastiprināta rusifikācija un skolās bija jārunā krievu valodā. Šajā laikā T. Zaudmanis (Dzintarkalns) ir skolotājs, kas paklausa prasībām, tomēr paralēli lieto latviešu valodu un māca skolas audzēkņiem, kā apiet likumu. K. Draviņš norāda uz nozīmīgu faktu, ka T. Dzintarkalnam bija iespēja tik augstākā amatā, taču viņš to neizmanto, jo tas nozīmētu pāriešanu pareizticīgo ticībā[19]. Turpmāk tekstā tiek apskatīts viņa darbs pēc Latvijas Republikas dibināšanas un starpkaru periodā. Rakstā jūtama K. Draviņa subjektivitāte, gandrīz apbrīna pret T. Dzintarkalnu. Tas ir likumsakarīgi, jo atmiņas tiek pierakstītas pēc Latvijas okupācijas, un tas noteikti maina skatījumu uz laika posmu. Kā pēdējo apskatīšu laikrakstu “Laiks”, kurā publicēts K. Vanaga raksts “Kā “Dzintari” Talsos”[20]. Šeit tiek aprakstīta T. Dzintarkalna mājā “Dzintari”. Saturiski ļoti līdzīgs rakstiem, kas bija pieejami pirmās Latvijas neatkarības laikā. K. Vanags apraksts ir ļoti bagātīgs un precīzs, uzburot lasītājam priekšā mājas ainu.

Par pieejamo informāciju periodiskajos izdevumos var secināt, ka starpkaru un trimdas prese ļoti līdzīgi vērtē T. Dzintarkalna publikācijas un māju “Dzintari”. Atmiņas, kuras publicētas trimdā, ir jāvērtē kā subjektīvas, jo cilvēki laika gaitā mēdz lietas atcerēties citādi nekā tās bija notikuma brīdī. Pārejot uz okupācijas preses apskatu, uzreiz var redzēt krasu atšķirību, jo šajos rakstos daudz nosaka ideoloģija. Tas skaidri iezīmējas nacistiskās Vācijas okupācijas laika izdevumā, kurā galvenais uzsvars bija uz ebreju tautas apmelošanu. Šī raksta autors bez atsaucēm un pierādījumiem T. Dzintarkalnu padarīja par gandrīz galveno ebreju pretinieku Talsos. Savukārt, apskatot Latvijas PSR izdevumus, var secināt, ka darbs par 1905. gada revolūciju nepalika bez ievērības. Abos rakstos autori mēģināja pievilkt klāt komunistisko ideoloģiju, jo 1905. gada revolūcija PSRS bija viens no svarīgākajiem vēstures notikumiem. Iespējams, T. Dzintarkalns ir šos notikumus folklorizējis, kā to pareizi norādīja starpkaru izdevumā, tomēr tas nemaina faktu, ka viņš tajos bija klāt un apkopoja arī citu aculiecinieku ziņas. Padomju okupācijas laika publicistiem neatlika nekas cits kā sagrozīt faktus un interpretēt notikumus citā gaismā, lai kaut kā pamatotu savu melīgo viedokli. Kopumā presē par T. Dzintarkalnu lielākoties ir atrodama pozitīva informācija un pozitīvs viņa darba vērtējums.

Ronalds Mālmeisters, Talsu novada muzeja pētniecības nodaļas vadītājs

Avoti:

[1] ZP 9113 “Gabaliņi no manas dzīves jeb kāda puslatvieša un mazcilvēka dzīves stāsts”, 11.lp.

[2] Sv. “Jaunatnes pašdarbība”, Jaunatnes Dzīve Skolā un Sētā, Nr.9, 02.03.1924.

[3] G.Fr. “Apskats”, Latvju grāmata, Nr.2, 01.03.1928, 109.lp.

[4] Turpat.

[5] Lazdiņa, A. “Pa Zemgali un Kursu(1.turpinājums.)”, Ekskursants, Nr.11, 01.03.1935, 11.lp.

[6] Audzis, L. “Latviešu svētnīcas.”, Labietis, Nr.4, 222-224.lpp.

[7] Bez autora. “Jauni dokumenti par latviešu kolonistiem Krievijā. Speciālziņojums “Rītam” no Talsiem”, Rīts, Nr.83, 24.03.1937,4.lp.

[8] Bez autora. “Lielais latvietis”, Talsu Vārds, Nr.4, 31.07.1941, 1.lp.

[9] Mūsdienās “Talsu Vēstis”.

[10] Damškalns, E. “Par brošūru “1905. – 1907.g. revolucija Talsu novadā”, Padomju Karogs(Talsi), Nr.138, 21.11.1957, 4.lp.

[11] Turpat.

[12] Bergs, Fricis. “Talsu revolucionāro tradīciju dibinātājs un sargātājs”, Padomju Karogs(Talsi), Nr.123, 14.10.1975, 2.lp.

[13] Turpat.

[14] Turpat.

[15] Turpat.

[16] Ezeriņš, A. “Kā tas patiesībā bija”, Laiks, Nr.34, 2.lp.

[17] Turpat, 2.lp.

[18] Agnese Neija. Jēkabpils novadpētniecības muzeja izmēģinājumu rezultāti augstas ražas izaudzēšanā. Pieejams: http://www.creativemuseum.lv/lv/raksti/dienasgramata/agnese-neija-jekabpils-novadpetniecibas-muzeja-izmeginajumu-rezultati-augstas-razas-izaudzesana [apskatīts 18.01.2024]

[19] Draviņš, Kārlis. “Nacionālisti krievu “pilsētas skolās””, Latvija, Nr.1, 08.01.1977, 6.lp.

[20] Vanagu, Kārlis. “Kā “Dzintari” Talsos”, Laiks, Nr. 83, 17.10.1987, 2.lp.