TALSU POSTĪTĀJS
1905. gada 5. (18.) decembrī norisinājās viens no baisākajiem notikumiem Talsu vēsturē. Todien Krievijas impērijas patvaldība ar savas varas balstu – muižniecības un karaspēka palīdzību atklāja sevi visā savā “krāšņumā”, bez žēlastības iznīcinot apspiesto ļaužu vēlmi pēc tiesībām uz brīvību. Neskatoties uz Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas Talsu komitejas vadības un pārstāvju aktīvu aģitāciju apriņķa iedzīvotāju vidū par bruņotas sacelšanās nepieciešamību, sava loma bija arī iedzīvotāju noskaņojumam par piesliešanos nemierniekiem, jo iepriekš notikusī nežēlīgā dažādu mītiņu un sapulču dalībnieku izklīdināšana un vietējās muižniecības visatļautība pret zemniekiem sekmēja tautas radikalizāciju vardarbības virzienā. Savukārt, no otras puses, vecā vara nebija gatava padoties un zaudēt savu priviliģēto statusu. Tāpēc 1905. gada 29. novembrī (12. decembrī) Pēterburgā Kara un Iekšlietu ministrija pieņēma lēmumu par soda ekspedīciju darbības uzsākšanu, lai 1905. gada revolūciju beigu beigās apspiestu, bez vilcināšanās nošaujot propogandistus, muižu dedzinātājus un kaujiniekus.[1] Tautā tā dēvētā “melnā sotņa” impērijas karaspēka un vācu muižnieku pašaizsardzības vienību veidojumā Latvijā izvērsa revolucionāru linčošanu, kas bieži vien skāra pavisam nevainīgus cilvēkus.
Starp vairākiem patvaldības norīkotiem soģiem izceļams ģenerālmajors Aleksandrs Horunženkovs, kura vadībā ar liela mēroga asinsizliešanas palīdzību revolūcija tika apspiesta gan Tukumā, gan Talsos. Kādi apsvērumi pamudināja viņu šādi, nevis citādi rīkoties? Lai to saprastu, jāieskatās viņa dzīves gājumā pirms liktenīgā gada, atklājot personīgo nostāju caur dalību citos vēsturiskos notikumos.
Aleksandrs Horunženkovs piedzima 1847. gada 27. martā kā otrais bērns ģimenē. Viņa tēvs Aleksandrs Horunženkovs Jegora dēls piedzima 1813. gadā Tiflisas guberņā (tag. Gruzija) kāda kolēģijas asesora (viena no civildienesta pakāpēm Krievijas impērijā) ģimenē, vēlāk iegūstot militāru izglītību kadetu korpusā, un turpmāko dzīvi veltot tikai militāram dienestam. Savukārt A. Horunženkova māte Natālija Čilajeva piedzima 1827. gadā pārkrievoto gruzīnu vai armēņu senās kņazu dzimtas muižnieku ģimenē. Iespējams, būdams sava tēva iespaidā, A. Horunženkovs pēc kādas privātas mācību iestādes pabeigšanas nolēma turpināt ģimenes tradīciju kalpošanā carismam, un 1864. gadā uzsāka militāro dienestu kā brīvprātīgais uz atvieglotiem nosacījumiem 154. Derbentas kājnieku pulkā. Tur viņš guva pirmo pieredzi Krievijas impērijas mazo tautu pakļaušanā un “nomierināšanā”, jo 154. Derbentas pulks piedalījās Rietumkaukāza teritoriju iekarošanas noslēdzošajā posmā. Par sniegto ieguldījumu Rietumkaukāza tautu pakļaušanā 1866. gadā A. Horunženkovu apbalvoja ar Kara ordeņa 4. šķiras goda zīmi, bet pēc diviem gadiem paaugstināja par praporščiku.
Pēc tam viņš pilnveidoja virsnieka zināšanas Kaukāza mācību rotā. Tās kursus 1870. gadā A. Horunženkovs beidza ar teicamām sekmēm un turpat turpināja dienestu par virsnieku nodaļas pārzini. 1873. gadā viņš atgriezās savā pulkā.
Par nopietnu A. Horunženkova kā virsnieka prasmju pārbaudījumu kļuva 1877. gada aprīlī sācies krievu–turku karš. Sākoties vasarai, viņš iesaistījās aktīvā karadarbībā 154. Derbentas pulka sastāvā. Kaut arī dalība karadarbībā norisa otršķirīgā, Kaukāza, frontē, tomēr A. Horunženkovam septembrī un oktobrī ar pulka biedriem nācās izciest nežēlīgu kauju pār kādu kalnu grēdu Kaukāzā, kur turku nocietinājumi likās nepārvarami. Taču, pateicoties atkārtotam un saskaņotam Kaukāza korpusa vienību frontālam un flangu triecienam, turkus izdevās izsist no pozīcijām. Visdrīzāk par šiem nopelniem kaujās pret turkiem A. Horunženkovu paaugstināja kapteiņa dienesta pakāpē, bet 1879. gadā apbalvoja ar 3. šķiras Svētās Annas ordeni un 2. šķiras Svētā Staņislava ordeni.[2] Nākamo apbalvojumu viņš saņēma ar imperatora Aleksandra III rīkojumu, kurš 1886. gada 26. februārī viņam piešķīra 2. šķiras Svētās Annas ordeni.[3]
Šajā pašā gadā, 1886. gada 16. janvārī, viņam Karsas apgabalā piedzima dēls Aleksandrs, kurš līdzīgi tēvam saistīja savu dzīvi ar militāro dienestu. Horunženkovs jaunākais Krievijas armijā uzdienēja no poručika līdz kapteiņa pakāpei, piedaloties jau 1. pasaules karā. Vēlāk iesaistījās Baltās armijas pusē Krievijas pilsoņu karā. Šāds lēmums viņam bija liktenīgs, jo 1920. gada rudenī pēc Vrangeļa armijas sakāves Krimā, viņu Jaltā lielinieki arestēja un 7. decembrī nošāva. 34 gadus vecā dēla pāragrā nāve kaut kādā mērā uzskatāma par sodu tēvam, kurš savulaik pavēlēja karaspēkam izrēķināties ar Talsu un Tukuma nemierniekiem. Tas pierāda tikai to, ka kādreiz izdarītais pāridarījums citam atgriežas pie paša divtik spēcīgi atpakaļ.
A. Horunženkovs vecākais 1894. gadā ieguva pulkveža dienesta pakāpi, ieceļot par 6. Austrumsibīrijas strēlnieku bataljona komandieri, bet 1896. gadā – 1. Austrumsibīrijas strēlnieku bataljona komandieri.[4] Viņa paaugstināšana un pārcelšana no Kaukāza uz Tālajiem Austrumiem sakrita ar Krievijas iesākto ekonomisko un militāro invāziju Mandžūrijā. Tolaik Cinu dinastijas pārvaldītā Ķīnas impērija nonāca neapskaužamā situācijā, jo rietumu lielvalstis okupēja vairākus tās apgabalus, pārējo teritoriju sadalot “interešu sfērās”. Krievija šo politiku realizēja, būvējot Transsibīrijas un Mandžūrijas dzelzceļa līnijas, lai Tālo Austrumu apgabalus savienotu ar karaflotes bāzi Portartūrā uz Ļjaodunas pussalas un iegūtu kontroli par Mandžūriju, nepieļaujot Japānas iebrukumu. Taču 1900. gadā Ķīnas ziemeļaustrumu provincēs sākās tautas sacelšanās, kuras priekšgalā nostājās bokseru (Vienprātīgo dūru biedrība) jeb ihetuaņu kustība, kas vēlējās patriekt ārzemniekus no valsts. Pakāpeniski sākās uzbrukumi visiem ārvalstniekiem un to misijām. Dienvidmandžūrijā bokseru dumpinieki uzbruka Krievijas dzelzceļam, nopostot vairākus tā posmus un pieturas stacijas ar telegrāfa līnijām. To apsargāja tikai 674 cilvēku liela vienība.[5] Tāpēc 22. jūnijā viceadmirālis Jevgenijs Aleksejevs saņēma dzelzceļa galvenā inženiera lūgumu pēc lielāka karaspēka. Nākamajā dienā no Portartūras Mandžūrijas dzelzceļa līnijas aizsardzībai devās pulkveža Pāvela Dombrovska vienība, kurai jūlija sākumā, esot pastiprinātai ar dažiem bataljoniem un lielgabaliem, bija pavēlēts ieņemt aizmugurē esošās Gaižou un Senjučenas pilsētas. Taču 12. jūlijā ķīniešu karaspēks ar dumpiniekiem no Senjučenas veica uzbrukumu pret pulkveža A. Horunženkova vienības pagaidu apmetni pie pilsētas, kas tur atradās tās novērošanai. Neskatoties uz ienaidnieka negaidītu triecienu, 1. Austrumsibīrijas strēlnieku bataljonam, 1. Austrumsibīrijas artilērijas brigādes 2. batarejai un pussimtam kazaku A. Horunženkova vadībā ne tikai izdevās ķīniešus atsist, bet pēc tam arī pāriet uzbrukumā un pēc lielgabalu apšaudes, sturmējot pilsētas augstās sienas, to ieņemt. Krievu puses zaudējumi bija tikai pieci ievainoti kazaki, bet ķīniešu pusē krita līdz 300 cilvēkiem. A. Horunženkova karaspēks kā trofejas ieguva divus lielgabalus un trīs pretinieka karogus.
Naktī no 18. uz 19. jūliju no Portartūras virzienā uz Gaižou pilsētu devās prāva un labi apbruņota jaunizveidotā Dienvidmandžūrijas nodaļa 1. Austrumsibīrijas strēlnieku brigādes komandiera ģenerālmajora Nikolaja Fleišera vadībā. Vienlaicīgi N. Fleišers nosūtīja pavēli pulkvedim A. Horunženkovam, lai viņš no dienvidaustrumiem uzbrūk Gaižou, kad Dienvidmandžūrijas karaspēka kolonna pienāks pie pilsētas un atklās uguni, bet pulkvedim P. Dombrovskim no Dašicjao pilsētas nosūtīt kazakus pretinieka atkāpšanās ceļu nogriešanai. Pa to laiku A. Horunženkovs, vēl pirms ģenerāļa N. Fleišera pavēles saņemšanas, pulksten divos pēcpusdienā pats pārgāja uzbrukumā pret Gaižou, piespiežot ķīniešus soli pa solim atstāt savas aizsardzības pozīcijas.[6] Pēdējie, uzzinādami par tuvojošos krievu karaspēka kolonnu, lielā steigā bēga ziemeļaustrumu virzienā zem nepārtrauktas lielgabalu apšaudes. Par šo panākumu kaujas laukā A. Horunženkovs 1900. gada 28. jūlijā personīgi telegrafēja Viņa ķeizariskai augstībai imperatoram Nikolajam II: “Šodien, 18. jūlijā, Jūsu Augstības vārdā nosauktie sibīriešu strēlnieki ieņēma dumpīgo ķīniešu cietoksni Gaižou pēc sīkstas kaujas ap cietoksni esošajās augstienēs. Cietoksnī iegūti 12 lielgabali. Šajā lietā dalību ņēma 1. Austrumsibīrijas artilērijas brigādes 2. vieglā batareja un 1. Verhņeudinskas kazaku pulka pussimts. Divās apšaudīšanās reizēs pie cietokšņa un uzbrukuma laikā no mūsu puses ievainoti 11 zemāko dienesta pakāpju karavīri, ķīniešu zaudējumi nav noskaidroti.”[7] Pēc iepriekšminēto cietokšņu un 22. jūlijā Inkou pilsētas ieņemšanas Ķīnas karaspēka un bokseru kustības dalībnieku stāvoklis Mandžūrijā kļuva bezcerīgs, jo krievu karaspēks kļuva skaitliski arvien lielāks. Savukārt pulkvedis A. Horunženkovs sadursmēs pret ķīniešiem piedalījās līdz 17. septembrim, kad noslēgumā bija ieņemta bijusī mandžūru galvaspilsēta Mukdena.
Par dalību ķīniešu nemiernieku apspiešanā A. Horunženkovu 1901. gadā paaugstināja ģenerālmajora pakāpē un apbalvoja ar zelta ieroci, bet 1902. gadā februārī iecēla par 45. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandieri. Līdz ar to brašā ģenerāļa dzīvē sākās jauns posms, jo viņš 1903. gadā kā 2. brigādes komandieris apmetās uz dzīvi Jelgavā.
Nonākot Latvijā, A. Horunženkovs nevarēja iedomāties, ka pēc diviem gadiem viņš tiks ierauts revolucionārās kustības radīto apstākļu virpulī. Soda ekspedīcijas vadīšana Kurzemē izrādījās visneveiksmīgākais pasākums viņa militārajā karjerā, jo tās rezultāti nebija tīkami nevienai no pusēm. Rodas jautājums, kāpēc tas tā sanāca? Neiedziļinoties detalizētā notikumu atspoguļošanā, jāvērš uzmanība soda ekspedīcijas rīcībai A. Horunženkova vadībā pret bruņoto sacelšanos Tukumā. Pēc Kurzemes guberņas pagaidu ģenerālgubernatora Voldemāra fon Bekmaņa pavēles 1. (14.) decembrī no Jelgavas uz Tukumu bija nosūtīta karaspēka nodaļa ar A. Horunženkovu priekšgalā, kas sastāvēja no 180. Ventspils kājnieku pulka 3. bataljona, 76. artilērijas brigādes diviem lielgabaliem un 6. Pavlogradas leibdragūnu pulka eskadrona.[8] Vēlu vakarā nonācis pie Tukuma, A. Horunženkovs mēģināja triecienuzbrukumā ieņemt pilsētu, izšaujot pāris reizes no lielgabaliem. Taču, uzdūries uz nemiernieku skaitlisko pārsvaru un izdevīgām aizsardzības pozīcijām, kā arī saskāries ar lielgabalu šāviņu trūkumu, A. Horunženkovs nolēma ar karaspēku atiet atpakaļ uz dzelzceļa staciju, no kurienes iepriekš ieradās. Šāda rīcība bija pamatota, jo, turpinot uzbrukumu pilsētai un iesaistoties ielu cīņās ar nemierniekiem naktī, varēja piedzīvot pamatīgus zaudējumus. Taču, pateicoties dažiem artilērijas šāvieniem, dumpinieku un iedzīvotāju vidū bija radīta panika par iespējamu pilsētas sagraušanu.[9] Ar viltības un draudu palīdzību nākamajā dienā A. Horunženkovam izdevās noorganizēt pārrunas ar nemiernieku delegāciju, vienojoties par ieroču nodošanu un pilsētas atstāšanu. Taču tas neglāba daudzu Tukuma iedzīvotāju dzīvības no sekojošas nežēlīgas dragūnu un apkārtnes baronu izrēķināšanās. Mierīgo tukumnieku dzīvību glābšanā iesaistījās pat A. Horunženkovs, nosūtot karavīru vienību apdzirdīto dragūnu atbruņošanai. Šāda rīcība nebija tīkama vācbaltu baroniem un ģenerālgubernatoram, kuri vēlāk rakstīja Nikolajam II vairākas sūdzības. Pat Nikolajs II, būdams nemierā ar tik “mīkstu” izrēķināšanās veidu, uz 1905. gada 14. decembra V. Bekmaņa raporta par bruņoto sacelšanos guberņā pie rindas par Tukuma delegātu lūgumu nešaut un nenodedzināt pilsētu, jo visi dumpinieki pa nakti aizbēguši, paliekot tikai mierīgiem iedzīvotājiem, uzrakstīja piezīmi: “Tas nav iemesls. Vajadzēja sagraut pilsētu.”[10]
Līdz ar to kļūst saprotama A. Horunženkova darbība 4. (17.) un, it īpaši, 5. (18.) decembrī Talsos, kur pirmajā dienā rīkojās tāpat kā Tukumā, neuzdrošinoties uzsākt kauju, pavēlēja raidīt 4 lielgabala šāviņus un nosūtīja padošanās ultimātu. Liekas, turpmākai traģēdijai nebija nekāda pamata, jo talsinieku delegācija nākamā dienā, ierodoties pie ģenerāļa Stendē, piekrita nodot dumpinieku ieročus un attīrīt pilsētu no kaujiniekiem. Kā izrādījās šis solis nebija pareizs, jo, stundu pēc delegācijas atgriešanās, Talsos ieauļoja piedzērušies dragūni, kuri bez brīdinājuma sāka šaut uz cilvēkiem. Bet kāpēc? Kā skaidro Teodors Dzintarkalns un Jānis Linde, ģenerālis plānoja delegācijas vidū sastapt kādu revolucionāru vadoni, ko varētu uzrādīt ģenerālgubernatoram V. Bekmanim.[11] Tā kā tas neizdevās, viņš noteikti nevarēja pildīt solījumu, jo tad Bekmanis viņu apsūdzētu pārāk lielā piekāpībā pret dumpinieku lūgumiem. Negribēdams atkārtot pieļauto kļūdu Tukumā, kur par nonāvētiem dragūniem viņš nesodīja īstos vaininiekus, parādot savu mīkstčaulību, tāpēc pret Talsiem nolēma rīkoties bargāk.
A. Horunženkovs Talsu pārmācībai sastādīja no 60 Pleskavas un Pavlogradas dragūniem lielu soda nodaļu ar kornetu N. Lugovoju un baronu fon Zīversu priekšgalā, cerēdams, ka no Talsiem nav aizgājuši visi dumpinieki. Skaidrs, ka ģenerālmajors apzinājās gaidāmās sekas, nozīmējot šādas atriebības kārē pārņemtas personas, kuras bija gatavas jebkuru nevilcinoties nošaut. Ap pulksten 10 no rīta apdzērušies dragūni ieradās pilsētā, uzsākot uz ielām sastapto cilvēku slepkavošanu, kā arī apšaudot un pēc norādījuma dedzinot namus. Sarīkotā asins pirts, laupīšanas un postīšanas bakhanālija turpinājās līdz pulksten 3 pēcpusdienā, kad pēc ziņu saņemšanas par notiekošo Talsos atkārtoti ieradās A. Horunženkovs ar divām kājnieku rotām, diviem lielgabaliem un dragūnu puseskadronu. Novietojoties uz pilsētas dārza stāvās kraujas pie Fabrikas ielas, A. Horunženkovs ieraudzīja drausmīgu skatu – ar atklātu liesmu degošus Talsu namus un pret debesīm paceļamies vairākus melnus dūmu stabus. Pēc liecinieka (Emīls Ābele) stāstītā, ģenerālmajors kļuva nikns un sāka kliegt uz virsniekiem, īpaši uz sastapto N. Lugovoju.[12] Rodas jautājums sakarā ar ģenerāļa uzvedību, jo nav skaidrs, kāpēc viņš bija neapmierināts ar redzēto postažu, ja pats bija pavēlējis to izrīkot. Tas skaidrojams ar to, ka viņš vainu par izdarītām pārestībām pret nevainīgiem cilvēkiem centās uzvelt kādam citam. Sākumā tie bija vācu muižnieki, kuri plānoja šo visu, un plāna realizētāji – pārdzērušies dragūni. Bet vēlāk, kā izriet no viņa raporta V. Bekmanim, par vainīgiem kļuva miliču kaujinieki, kuri pirmie sāka šaut uz atnākušiem dragūniem pēc mantām, tāpēc aizvainoto dragūnu rīcība bija attaisnojama. Turklāt viņa sašutuma liekulību apstiprina vēl dotā pavēle artilēristiem izšaut divus lielgabalu šāviņus, kas nopietnu skādi pilsētai, salīdzinot ar ugunsgrēku, nenodarīja, vienam pārlidojot Talsu slimnīcai, bet otram atsitoties pret Talsu luterāņu baznīcas torni. Jebkurā gadījumā, lai kā arī A. Horunženkovs netaisnojās augstākstāvošai priekšniecībai, viņam nācās atbildēt par piekāpību Tukumā un pārmērīgu bardzību Talsos, kur kopumā nodega 22 nami, bet, ja skaita ar šķūņiem un piebūvēm, tad 60 ēkas.[13] Tikpat iespaidīgs bija nogalināto skaits – 30 cilvēki, no kuriem lielākā daļa nebija iesaistīti Talsu komitejas revolucionārajās aktivitātēs, bet bija parasti mietpilsoņi.[14] Par līdz galam neizpildītām pavēlēm, pieļautām zvērībām un galveno dumpinieku (J. Linde un S. Šteimbergs) nenotveršanu 1906. gada 16. aprīlī A. Horunženkovu pazemināja par ģenerālleitnantu un vēlāk atstādināja no 45. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandiera pienākumiem. Grūti spriest, vai trijos karos pabijuša krievu virsnieka sodīšana par Talsu un Tukuma bruņotās sacelšanās apspiešanu uzskatāma par pelnītu un taisnīgu, jo, no vienas puses, viņš izpildīja dotās pavēles, kaut arī tās bija vērstas pret Krievijas pavalstniekiem. Savukārt, no otras puses, kad Talsu priekšstāvji lūdza atļaut dzēst ugunsgrēku, tad A. Horunženkovs atbildēja: “Ko, bezkauņas tādi! Jūs visi esat nošaujami: es nācu uz šejieni žņaugt un kaut, bet nevis jokoties!”[15]
Alfrēds Moseičuks,
Talsu novada muzeja krājuma glabātājs
Sākuma attēls: Fragments no Žaņa Sūniņa zīmējuma „Soda ekspedīcija Talsos 1905. g. 5. decembrī”. 1956, papīrs/tušas mazgājums. TNMM 674
Atsauces
[1] Lancmanis I. 1905. gada revolūcija Latvijā un piektais bauslis. No: Starptautiska konference „Informācija, revolūcija, reakcija: 1905–2005” Materiālu krājums. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2005, 22. lpp.
[2] Александръ Александровичъ Хорунженковъ. Разведчикъ, Nr. 666, 1903, 1. lpp.
[3] Высочайшие приказы по военному ведомству. Кавказъ, Nr. 63, 1886, 1. lpp.
[4] Александръ Александровичъ Хорунженковъ. Разведчикъ, Nr. 666, 1903, 1. lpp.
[5] БОКСЕРСКОЕ ВОССТАНИЕ 1900-02 гг. [skatīts 27.12.2020.]. Pieejams: http://www.imha.ru/print:page,1,1144529731-bokserskoe-vosstanie-1900-02-gg.html
[6] Вести с Дальнего Востока. Ревельские Известия, Nr. 171, 1900, 1. lpp.
[7] Turpat.
[8] Kurzemes guberņas pagaidu ģenerālgubernatora V. fon Bekmaņa ziņojums Nikolajam II par bruņotu sacelšanos guberņā. No: Высший подъем революции 1905–1907 гг. Вооруженные восстания. IV daļa. Москва: Издательство Академии наук СССР, 1957, с. 310
[9] Dzenis A. Bruņotā sacelšanās Tukumā 1905. gadā – cēloņi un norise. No: Tukuma novada kultūrvēsture: rakstu krājums. VIII [sēj.]. Tukuma muzejs, 2006, 25. lpp.
[10] О “милостивом” государе Николае Втором. [skatīts 28.12.2020.]. Pieejams: https://burckina-new.livejournal.com/1456756.html
[11] Dzintarkalns T. 1905. gada revolūcija Talsos un apkārtnē. Talsi: J. Glūdas un biedru grāmatu spiestuve, 1927, 105. lpp. TNMM 3576
[12] Turpat, 122. lpp.
[13] Andersons A., Znotiņš I. 1905. – 1907. gada revolūcija Talsu novadā. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1957, 52. lpp.
[14] Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata: 1 sējums [I daļa]/Red. kol. S. Ziemelis (galv. red.), I. Apine, A. Bīrons u.c. Rīga: Izdevniecība “Liesma”, 1976, 240. lpp.
[15] Ķiršs J. Soda ekspedīcijas un partizānu cīņa Baltijā. No: 1905. gads. Maskava: Prometejs, 1936, 59. lpp.