Senās laivas Vilkmuižas ezerā

Talsu novada pašvaldība jau informējusi, ka gatavo attīstības plānu teritorijai ap Vilkmuižas ezeru un ar tā iecerēm var iepazīties pašvaldības mājaslapā. Ezerā atrasto senlietu kopijas paredzēts eksponēt vienkoča laivas formā. Kāda tad saistība vienkoča laivai ar Talsu Vilkmuižas ezeru?

Vilkmuižas ezers 1936. gadā valsts mērogā kļuva slavens kā pirmā vieta, kur Latvijas teritorijā atrasta aizvēsturiska vienkoča laiva. No viena koka izgrebtas laivas kuģošanai iekšzemes ūdeņos un zvejniecībai lietotas jau izsenis. Ventspils novada Sārnates neolīta apmetnes arheoloģiskie pētījumi liecina, ka vienkoča laivas lietotas vidējā neolītā ap 3000 g. pr. Kr. Jau sen Talsos klīduši nostāsti, ka Vilkmuižas ezerā guļot kāda veca laiva. 1930. gadu presē un Pieminekļu valdes dokumentā ir ziņas, ka Talsu pulksteņmeistars Jānis Freibergs (1864–1937; vārds dzimšanas reģistrā – Johans Fridrihs Heinrihs[1]) pirms vairāk kā 50 gadiem kopā ar citiem puikām laivu izvilcis krastā, pēc tam tā atkal iestumta ezerā un nogrimusi.[2] 1936. gada 27. maijā, sakarā ar izrakumiem Talsu pilskalnā, pilsētā ieradies Pieminekļu valdes darbinieks Pēteris Stepiņš. 22 gadus vecais jaunietis pildījis arhivāra palīga pienākumus Brīvdabas muzejā un studējis vēsturi Latvijas Universitātē.[3] Pieminekļu valde viņu sūtījusi aizvest uz Talsu pilskalnu mērāmos instrumentus arheologam Ādolfam Karnupam un piedalīties pilskalna izrakumos. 28. maijā P. Stepiņš ar palīgiem pēc minētā J. Freiberga norādījumiem laivu no ezera izvilcis.

Ziņojumā Pieminekļu valdes priekšsēdētājam Pēteris Stepiņš raksturojis laivas atrašanas apstākļus.[4] Laiva meklēta ar diviem palīgiem braucot laivā gar ezera krastu un ar ugunsdzēsēju ķekšiem pārmeklējot ezera dienvidu galu. Meklējumus apgrūtinājušas dūņas un siekstas. Tā kā ūdens nav bijis dziļš, vīri iebriduši ūdenī un gan ar rokām, gan ķekšiem, gan kājām aptaustījuši un pārbaudījuši ezerā guļošos koku gabalus.

Dūņās iegrimušo laivu P. Stepiņš atradis dažus metrus no krasta, kur no pilsētas puses ezerā ietecējis strautiņš no grāvja. Šeit ezermala bijusi sevišķi staigna, ūdens – duļķains un zāļains. Laivas viens gals – ar nodalījumu – bijis saslējies uz augšu, tāpēc vairāk satrūdējis. Vīri izrausuši no laivas dūņas, ar lāpstām attīrījuši tās apakšu, ap galu apmetuši virves cilpu, un, spēcīgi airējot un stumjot, vilkuši krastā. Pēteris Stepiņš min, ka laiva likusies ļoti veca, gatavota no ozola koka, kas bijis pavisam melns, bet ciets. Laiva novietota vēsajā elektriskās spēkstacijas šķūnī Ezera ielā. Par tās iepakošanu un nosūtīšanu uz Pieminekļu valdi Rīgā nākošajā dienā  gādāja Valsts vēsturiskā muzeja darbinieki A. Karnups un K. Avots. Pēc reģistrācijas laiva nodota Valsts vēsturiskajam muzejam (pašreizējam Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam), kur masīvā un smagā 3,44 m garā un ap 55 cm platā laiva tiek glabāta vēl aizvien.

Jau nākamajā dienā pēc atrašanas par laivu ziņoja laikraksts “Jaunākās Ziņas”.[5] Arheologs Ādolfs Karnups izteica pieņēmumu, ka pirmās Latvijā atrastās aizvēsturiskās laivas savādā un arhaiskā forma, kā arī  ozolkoka melnā  krāsa liecinot, ka tā gulējusi dzelmē daudzus gadsimtus un, iespējams, lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās. Tās 1934. gadā konstatējis arheologs Eduards Šturms. Viņa vadībā pārmeklējot ezera dibenu, izcelti ap 80 kilogramiem 11.–14. gs. lietotu senlietu, kas lielākoties salauztas, saliektas un degušas. Pēc E. Šturma domām, kam vēlāk pievienojās vairums pētnieku, tas liecinot par īpatnēju kuršu apbedīšanas veidu – mirušo kremētie pīšļi un līdzi dotais inventārs nogremdēts ezerā. Pašlaik arheologu vidū nav viennozīmīga skaidrojuma par Vilkmuižas ezera atradumiem un laivas kādreizējo pielietojumu.[6] Līdz ar to pieņēmums, ka laiva lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās, pagaidām paliek neapstiprināts.

1936. gadā pieminekļu valde turpināja Vilkmuižas ezera arheoloģisko izpēti. Arheologa Hugo Riekstiņa vadībā, velkot pa ezera dibenu īpaši konstruētu metāla kausu, piecās dienas izceltas vairāk nekā 600 senlietas. Tomēr par interesantāko 1936. gada Vilkmuižas ezera atradumu Pieminekļu valdes priekšsēdētājs, Latvijas vēstures institūta vicedirektors profesors Francis Balodis atzina seno vienkoča laivu.[7]

Valsts iedzīvotāji un viesi Vilkmuižas ezera laivu varēja apskatīt divās nozīmīgās izstādēs. Pieminekļu valdes rīkotajā senlietu izstādē Rīgas pilī līdz ar citiem 1936. gada arheoloģisko izpētes darbu atradumiem vienkoča laiva tika  eksponēta no 1936. gada 21. decembra līdz 1937. gada 20. janvārim un apskatāma kopā ar Talsu pilskalna atradumiem. Eksponēta arī jūlijā Ķēves ezerā atrastā vienkoča laiva (tagadējā Ģibuļu pagasta teritorijā) – otra Latvijā atrastā aizvēsturiskā laiva.[8] Abas izstādē eksponētās Talsu apriņķī atrastās laivas 15. janvārī apskatījis arī valsts vadītājs – Ministru prezidents, Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.[9] Vilkmuižas ezera laivas foto no izstādes 1937. gada janvārī publicēts dažādos laikrakstos.[10]

1939. gada septembrī laiva eksponēta pirmajā plašākajā Latvijas kuģniecības izstādē. Tā iekārtota Rīgas Kongresu namā[11] un Rīgas pilsētas vēsturiskajā muzejā[12]. Muzeja telpās izkārtota izstādes vēsturiskā daļa, un kā viens no visvecākajiem Latvijas kuģniecību raksturojošiem priekšmetiem izstādīta Vilkmuižas ezerā atrastā laiva.[13]

Otru Vilkmuižas ezera laivu atrada nejauši, 1937. gada 8. decembrī rokot notekūdeņu kanālu netālajai stērķeļu fabrikai. Ziņas par laivas atrašanas apstākļiem saglabājušās Pieminekļu valdes dokumentos.[14] 5,20 m garo vienkoča laivu atraduši strādnieki, rokot grāvi kanalizācijai 10 metrus no ezera ziemeļaustrumu krasta. Laiva gareniski gulējusi zemē, tieši grāvī, ar dobumu uz leju. Domādams, ka laiva ir vienkāršs baļķis, viens no strādniekiem iedūris tajā stieni un gareniski pāršķēlis. Kad sapratuši, ka tā ir laiva, ziņots Talsu pilsētas valdei. Fabrikas mehāniķis Freimanis izmērījis, ka laivu sedzis 0,35 m biezs kūdras slānis. Laiva nofotografēta un pārvesta uz elektriskās spēkstacijas šķūni. Talsu pilsētas valde telefoniski ziņojusi Valsts vēsturiskajam muzejam par atradumu un lūgusi Pieminekļu valdei rūpēties par laivas nogādāšanu drošībā.

Pēc divām dienām par laivas atrašanu ziņoja prese. Laikrakstā “Jaunākās Ziņas” konstatēts: “Vēsturiskais Talsu Vilkmuižas ezers atkal devis ievērojamu atradumu senvēsturei,” raksturoti laivas atrašanas apstākļi. Laikraksta “Brīvā Zeme” sniegtajai informācijai pievienots arī laivas foto.[15]

Lai pārņemtu laivu Pieminekļu valdes rīcībā un noskaidrotu tās atrašanas apstākļus, 11. decembrī Talsos ieradies Pieminekļu valdes inspektors[16] Pēteris Stepiņš. Viņš ievācis sīkākas ziņas par laivas atrašanu, uzzīmējis laivas atrašanas vietas skici, savācis vēl ap 10 ezera krastā palikušos mazākos laivas fragmentus un organizējis laivas iepakošanu speciālā dēļu kastē pārsūtīšanai pa dzelzceļu uz Rīgu. Pieminekļu valdē laiva saņemta 13. decembrī un tālāk nodota Valsts vēsturiskajam  muzejam (pašreizējam Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam), kur tā pašlaik glabājas – būtībā pieci tās fragmenti.

Vēsturisku vienkoča laivu iespējams apskatīt Talsu novada muzeja arheoloģijas ekspozīcijā “Ceļojums senatnē”. Šo laivu kā pirmo ziedojumu jaundibināmam pilsētas muzejam 1939. gadā nodevis Fricis Teibe (1901–1941)[17] – tolaik Talsos dzīvojošais stērķeļu fabrikas strādnieks[18], kaismīgs vēstures interesents un senlietu vācējs.[19] F. Teibe sniedzis ziņas, ka laiva atrasta viņa dzimtajā pusē – Ventspils apriņķa Popes pagasta Klāņu ezerā[20], tā līdzīga Vilkmuižas ezera laivai.

Vilkmuižas ezera mantojuma izpēte turpinās. To veic arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, un tuvākajos gados varēsim uzzināt vairāk par Vilkmuižas ezera atradumiem un to nozīmi.

1. attēlā: Talsu Vilkmuižas ezers 20.gs. 30. gados. Anša Druviņa foto. TNMM 30192

Zanda Konošonoka,

Talsu novada muzeja direktores vietniece

Atsauces un piezīmes

[1] Kirchenbuch der Talsenschen deutschen Gemeinde. 1861–1891. Verzeichnisse der Geborenen und Getauften. Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA), 235. fonds, 6. apraksts, 998. lieta, 19. lapa (http://www.lvva-raduraksti.lv).

[2] Vilkmuižas ezerā atrasta aizvēsturiska laiva. Jaunākās Ziņas. Nr. 120, 1936, 29. maijā, 3. lpp.; P. Stepiņa ziņojums Pieminekļu valdes priekšsēdētājam 1936. g. 1. jūnijā. Talsu novada muzeja zinātniskās izpētes materiāli (turpmāk – TNM ZIM ) – ZA 3332

[3] LVVA, 1630. f., 2. apr., 15. l., 1.–2a., 8. lp.

[4] P. Stepiņa ziņojums Pieminekļu valdes priekšsēdētājam 1936. g. 1. jūnijā. TNM ZIM – ZA 3332

[5] Vilkmuižas ezerā atrasta aizvēsturiska laiva. Jaunākās Ziņas. Nr. 120, 1936, 29. maijā, 3. lpp.

[6] Doniņa I. Mirušo apbedīšana ūdenī, mīts vai īstenība? No: Talsu novada muzeja raksti. II [sēj.]. Talsi, 2016, 12. lpp.

[7] 1936. gads Latvijas senvēstures pētniecībā. Kurzemes Vārds, Nr. 7, 10. janv., 1937, 3. lpp.

[8] Tagad ezera pamatnosaukums – Ķēvszezers (Vietvārdu datubāze. http://vietvardi.lgia.gov.lv/vv/to_www_obj.objekts?p_id=75122#)
Plašāk par Ķēves ezera laivu:  Konošonoka Z. Talsu apriņķa vienkoča laivas. 2018. g. TNM ZIM – ZA 3332

[9] Valsts prezidents iepazīstas ar atrasto senlietu izstādi. Rīts, Nr. 16, 1937, 16. janv. 9. lpp.

[10] 1936. gads senvēstures pētniecībā. Jaunā Tukuma Balss, Nr. 1, 1937, 6. janv. 5. lpp.

[11] Rīgas Lielā ģilde Amatu ielā 6

[12] Tagad – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs

[13] Ķeguma ledlauzis Kongresu namā. Rīts, Nr. 255, 1939, 15. sept., 8. lpp.; Šnore R. Kuģniecības izstādes vēsturiskā daļa. Jūrnieks, Nr. 11, 1939, 534. lpp.

[14] E. Šturma ziņojums Pieminekļu valdes priekšsēdētājam 1937. g. 8. decembrī; P. Stepiņa ziņojums Pieminekļu valdes priekšsēdētājam 1937. g. 14. decembrī. TNM ZIM – ZA 3332.

[15] am. Pie Vilkmuižas ezera atkal atrasta senlaiva. Jaunākās Ziņas, Nr. 281, 1927, 10. dec., 10. lpp.; Talsos atrasta otra aizvēsturiska laiva. Brīvā Zeme, Nr. 28, 1937, 10. dec., 3. lpp.

[16] LVVA, 1630. f., 2. apr., 15. l., 10. lp.

[17] Ventspils latviešu draudzes dzimušo un kristīto saraksts, 1901. g. [krievu val.]. LVVA, 235. f., 14. apr., 549. l., 8., 9. lp.

[18] Tautas skaitīšanas dati Talsu pilsētā 1935. g. TNM ZP 10607

[19] Jaundibināmam pilsētas muzejam. Talsu Vārds, Nr. 42, 1939, 31. aug. 1. lpp.; “Karavīru dzīve. Kara muzejs. Latvijas Kareivis. Nr. 247, 1928, 30. okt., 2. lpp.; Kā vācieši rīkojušies ar saviem arhīviem. Talsu Vārds, Nr. 58, 1939, 21. dec., 5. lpp.; Astoņās kastēs Talsu vēsture. Talsu Balss, Nr. 13, 1937, 2. apr., 1. lpp.; Kā vācieši rīkojušies ar saviem arhīviem. Talsu Vārds, Nr. 58, 1939, 21. dec., 5. lpp.; Karnups Ā. Dzīvnieku galvaskausi Talsu pilskalnā. Senatne un Māksla. Nr. 4, 1937, 1. dec., 105., 109. lpp. TNMM 27004/4; Teibe F. Pie Rocežiem atraktie senkapi pieder somu-ugru ciltīm. Talsu Vēstnesis. Nr. 32, 1933, 25. aug., 2. lpp.

[20] Tagad pamatnosaukums – Klāņezers – Ventspils novada Popes un Tārgales pagastu teritorijā (Vietvārdu datubāze. http://vietvardi.lgia.gov.lv/vv/to_www_obj.objekts?p_id=70395).