Proklamācija “Muižas kalpi!”

Šogad apritēs 115 gadi, kopš 1905. gada revolūcijas notikumiem. Latvijas teritorijā un Talsu apriņķī tā laika revolucionārās norises noveda līdz pat bruņotai sacelšanai pret cara patvaldību un tās atbalstītājiem – muižniekiem, jo galvenie revolūcijas cēloņi bija saistīti ar latviešu diskrimināciju saimniecībā un kultūrā. Par vienu no svarīgākiem revolūcijas priekšnoteikumiem bija vietējās latviešu inteliģences pārstāvju pieaugusī aktivitāte daudzās kultūras jomās. Tas, savukārt, radīja labvēlīgu augsni sociālistisku ideju ienākšanai. Pirms 1904. gadā nodibinātās Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas jau darbojās stipras sociāldemokrātiskas organizācijas un pulciņi, kas bija cieši saistīti ar bezzemniekiem un laukstrādniekiem.

Talsos un apkārtnē sociāldemokrātiskā kustība izpaudās ar proklamāciju un aizliegtās literatūras izplatīšanu, ko veica izglītoti jaunieši. Viņu vidū bija Ģipkas skolā par skolotāju strādājošs dundadznieks Pauls Liepiņš (1875–1908), kurš 1898. gada vasarā, atgriežoties no Baltijas skolotāju semināra Kuldīgā kā dedzīgs marksists, Dundagas pagastā nodibināja pirmo sociāldemokrātisko pulciņu, kam pēc diviem gadiem tika dots nosaukums „Cīņa”. Viņš ar saviem vairāk nekā desmit domubiedriem sāka izplatīt sociālisma idejas Dundagas jauniešu un apkārtnes muižu kalpu vidū. 1900. gada maijā P. Liepiņš uzrakstīja pirmo uzsaukumu „Muižas kalpi!”, ko viņa biedri rokrakstā pavairoja un izplatīja visās Dundagas pils īpašnieka barona Kristiāna Kārļa fon der Osten-Sakena (1859–1919) muižās.

Talsu novada muzeja krājumā glabājās vienīgais saglabājies šīs proklamācijas eksemplārs, kas arī izraudzīts kā ceturkšņa priekšmets, jo tas, kā nozīmīgs un rets tā laika avots, uzskatāmi atspoguļo revolucionāro pulciņu propagandējošās informācijas saturu, kas bija domāts izplatīšanai sociāli neapmierinātu iedzīvotāju grupu vidū. Ar uzrakstīto proklamāciju P. Liepiņš vērsās pie beztiesīgiem muižas kalpiem, lai aicinātu viņus, trūkuma māktos, vienoties cīņai par labāku cilvēka cienīgu dzīvi, apšaubot barona priviliģēto stāvokli un pārticību. Tajā viņš uzsvēra, ka arī Dundagas barona kalpi, iestājoties vietējā sociāldemokrātu pulciņā, spēs piespiest baronu beidzot izpildīt taisnīgas prasības par algas paaugstināšanu un darba laika saīsināšanu. Proklamācijas noslēgumā P. Liepiņš paredzēja, ka pastāvot lielam skaitam pulciņu, būs iespējams Baltijā nodibināt sociāldemokrātisku partiju, kas kopīgi ar Krievijas biedriem gāzīs cara valdību, kuras vietā nāks tautas vēlēti valstsvīri. Kā vēlāk izrādīsies, šo pareģojumu nebija lemts piepildīt nedz 1905.–1907. gada revolūcijas dalībniekiem, nedz arī pašam P. Liepiņam, jo viņam 1906. gada janvārī, Dundagai tuvojoties soda ekspedīcijai, nāksies uz visiem laikiem atstāt dzimteni, noslēdzot dzīvi svešumā 33 gadu vecumā. Tomēr skolotāja P. Liepiņa uzrakstītā, viņa pulciņa biedra Ernesta Irbiņa (1880–1938) pārrakstītā un 1905. gada revolūcijas dalībnieka Žaņa Zumberga (1890–1977) 1973. gadā Talsu muzejam dāvinātā proklamācija parāda ne tikai marksisma propagandētāju uzskatus un nostāju, bet arī atspoguļo tautas alkas pēc brīvības. Tieši pateicoties P. Liepiņa un viņa domubiedru audzinošai aģitācijai 1905. gada revolūcijas laikā Dundagas pagasts bija viens no aktīvākajiem Ziemeļkurzemē.

Talsu novada muzeja apmeklētājiem izstādīto proklamāciju būs iespējams apskatīt līdz marta beigām.

Alfrēds Moseičuks,

Talsu novada muzeja krājuma glabātājs