Uncategorized

Pastāsti savu Ziemassvētku egles stāstu!

Talsu novada muzejs rīko radošo darbu konkursu “Pastāsti savu Ziemassvētku egles stāstu!”, kurā var piedalīties visi Talsu novada iedzīvotāji. Nofotografē  vai uzzīmē savu Ziemassvētku egli (var sūtīt iepriekšējo gadu egles attēlu), klāt pievienojot stāstu, kā eglīte nonākusi jūsu ģimenē (pirkta, pašu gādāta utt.). Priecāsimies, ja konkursam iesūtīsiet eglīšu fotogrāfijas un atmiņu stāstus no vecāku, vecvecāku vai savas dzīves Ziemassvētku svinībām.

Foto/zīmējumu un pievienoto stāstu gaidīsim līdz 21. decembra plkst. 15.00 uz e-pastu: raimonds.felss@talsi.lv (e-pastā jānorāda vārds, uzvārds un telefona numurs saziņai).

Četri labākie stāsti ar attēlu tiks publicēti 23. decembrī Talsu novada muzeja sociālajos tīklos, to autorus gaida pārsteiguma balvas no muzeja.

Talsu novada muzeja krājums
TNMM 15354

Kāpēc eglīte ir Ziemassvētku koks?

Šajā rakstā iespējams gūt priekšstatu, kāpēc Ziemassvētkos mēs pušķojam tieši eglīti, nevis priedi, bērzu vai liepu!

Jau sen pirms Kristus dzimšanas egle bija iecienīts koks dažādos pagānu rituālos. Senajā Romā egles un citus mūžzaļos kokus rotāja dažādu dzīru laikā, kas notika par godu romiešu dieviem. Senie ķelti ziemas saulgriežu laikā kāra egles zaros ziedojumus dievībām. Ģermāņu tautu tradīcijā bija paradums Jaungadā iet uz mežu, izgreznot eglīti un veikt pagānu rituālus. Ar laiku egles sāka cirst, nest mājās un izgreznot ar āboliem, svecītēm, gardumiem.

Par Ziemassvētku eglītes dzimteni oficiāli apstiprināta Vācija, konkrēti – Strasbūras pilsēta. Kāds pilsētas viesis 1605.gadā aprakstījis, ko novērojis vietējo iedzīvotāju mājokļos: viņi izrotājuši baltegles ar āboliem, konfektēm, cukurgraudiem, riekstiem un papīra ziediem. No Vācijas šī tradīcija izplatījās visās Ziemeļvalstīs un zemēs ap Baltijas jūru.

Latvijas pilsētās paraža uz Ziemassvētkiem rotāt eglīti ieviesās 19.gadsimtā, pārmantojot to no Latvijā mītošajiem vāciešiem, bet laukos – tikai 20.gadsimta 20.gados.

Izplatoties kristietībai, egles rotāšanas tradīcija ieguva jaunu jēgu un veidolu. 17.gadsimta sākumā Elzasas-Lotringas apgabalā tagadējā Vācijā šo mūžam zaļo koku mājā izvietoja pavisam neparasti – piekāra pie griestiem ar galotni uz leju. Egle simbolizēja Bībelē aprakstīto dzīvības koku, kuram pēc Ādama un Ievas padzīšanas no paradīzes Dievs aizliedza tuvoties. Tāpēc elzasieši Ziemassvētkos ļāva simboliski pietuvoties paradīzei. Eglīte simbolizēja kāpnes, kas nolaistas no debesīm. Kociņu apkarināja ar āboliem un gardumiem – atceroties paradīzes saldo dzīvi.

Pastāv leģenda, ka Kristus dzimšanas naktī visa dzīvā radība nāca pie Viņa ar dāvanām. Palma atnesa dateles, vīģeskoks – svaigas vīģes, vīnogulājs – vīnogu ķekarus, vienīgi eglei nebija nekā ko dot. Tā noskumusi stāvēja nomaļus, līdz par viņu iežēlojās eņģelis. Viņš pavēlēja zvaigznēm nostāties ap egles kuplajiem zariem un spoži mirdzēt. Kad bērns Jēzus ieraudzīja debesu spīdekļu apgaismoto koku, Viņš pasmaidīja un to svētīja. Tāpēc Ziemassvētku egles zaros liek sveces un dažādas spožas rotas, lai tās izstarotu gaismu kā senajā Svētajā naktī. Vācijā ir leģenda, kas saistīta ar luterāņu kristīgās ticības pamatlicēju Martinu Luteru. Tā vēsta, ka M.Luters zvaigžņotā Ziemassvētku naktī, ejot cauri mežam, it kā ieraudzījis zvaigzni nosēžamies egles galotnē. Tas bijis tik skaisti, ka Luters nolēmis eglīti nest mājās.

Vēsturnieku pētījumi pirmās eglītes meklējumos mūs atved līdz Rīgai. Pirmās liecības, ka Ziemassvētkos rotāta eglīte, saglabājušās no1476.gada. Ir ziņas, ka Melngalvju brālības biedri Ziemassvētku ceremonijas laikā izmantojuši mūžzaļu koku, kas, svētkiem beidzoties, ar dziesmām un dejām iznests laukā no svinību nama un sadedzināts. Tomēr nav skaidri zināms, vai šis mūžzaļais koks tiešām bijusi egle. Tā varēja arī nebūt eglīte, bet, piemēram, no nūjām veidota instalācija, kas, ņemot vērā viduslaiku paražas, pušķota ar lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem un citiem gardumiem.

Atrastas dokumentālas liecības, ka aprakstītie svētki nav Ziemassvētki, bet Vastlāvju jeb Meteņu svinības, kuru beigās eglīte sadedzināta.  

Talsu pilsētā svētku egle iedegta 20.gs. 20.gados Talsu sadraudzīgās biedrības zālē, kurā bērniem pasniegtas dāvanas. Padomju gados Ziemassvētkus svinēt bija aizliegts, par svētku dienu uzskatīja Jaungadu. Nav precīzu ziņu par pirmo pilsētas egli brīvā dabā Talsos. Iespējams, ka jau kara laikā tirgus laukumā iedegta pilsētas egle. Ir ziņas, ka 1948. gadā Talsu pilsētas tirgus laukumā uzstādītās egles zaros iedegas sveču gaisma. Avīzes “Padomju Karogs” rakstā pieminēts, ka ar bagātīgu dāvanu maisu pie mazajiem talseniekiem, kuri vēl neiet skolā, ieradīsies “sala vecītis”. Uz Jaunā gada svinībām padomju gados egles izrotātas un iedegtas vairākās Talsu vietās: skaidri zināms, ka pie Sadzīves pakalpojumu ēkas (tagadējais “Rimi” veikals centrā) un pie Talsu administratīvā centra ēkas. Atjaunotās Latvijas laikā ziņas par pilsētas egles iedegšanu atrodamas 1998.gadā, kad 11.decembrī Talsu pilsētas kultūras un izglītības vadītāja Gita Broka, sadarbojoties ar Talsu Kristīgās skolas audzēkņiem atsāka šo tradīciju. Egle pilsētu rotāja līdz pat janvārim, kad pareizticīgie atzīmē Kristus dzimšanas svētkus.

Kopš 2000.gada laukumā pie Talsu tautas nama pilsētas centrālā egle tiek greznota un uzstādīta ik gadu decembrī. Egles iedegšanas pasākumā vienmēr ir kādi muzikāli atraktīvi priekšnesumi, kā arī iespēja rakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim, vai satikt viņu vaigā.

Informāciju apkopoja Raimonds Felšs,

Talsu novada muzeja galvenais speciālists izglītojošā darbā