Palīdzības lūgumi Talsu pilsētas valdei

20.gs. 20.gadu beigās un 30.gadu sākumā Latvijā vēl bija jūtamas pasaules karā un neatkarības cīņās cirstās brūces, kurām vēl pievienojās Lielās ekonomiskās krīzes radītās saimnieciskās grūtības, sāpīgi skarot daudzas materiāli maznodrošinātas ģimenes. Par to uzskatāmi liecina Talsu novada muzeja krājumā nonākušie dokumenti – pilsētas valdei adresēti talsenieku lūgumi pēc materiālās palīdzības bērnu uzturēšanai un ārstēšanai, kā arī sarakste ar iestādēm. 

1931. gada 29. septembrī Talsu pilsētas valdē ar lūgumu piešķirt pabalstu viņas sešiem mazgadīgajiem bērniem griezās Mīlenbaha ielā 16 dzīvojošā Tekla Malnačs. Viņas vīrs jau 1915. gadā pazudis pasaules karā un viņa viena audzina 6 bērnus, no kuriem trīs pašreiz apmeklē Talsu pilsētas pamatskolu. Lai gan viņa no nelaiķa vīra mantojusi 15 ha zemes Jaunlatgales apriņķa Lekstes ciemā, taču, lai mantojuma tiesības apstiprinātu, nepieciešami prāvi finanšu līdzekļi tiesvedībai Latgales apgabaltiesā. Tāpēc, ievērojot pašreizējos trūcīgos materiālos apstākļus, viņa lūdz piešķirt pabalstu bērnu uzturam un brīvus mācību līdzekļus saviem trim skolas vecuma bērniem. Tomēr, ņemot vērā, ka T.Malnačs jau 1930. gadā griezusies pie pilsētas valdes ar pabalsta lūgumu 3 bērniem un viņa to turpina saņemt, valde šo viņas lūgumu noraidījusi, tā kā Malnačs materiālie apstākļi šajā laikā nav pasliktinājušies un viņa ir spējīga piepelnīt klāt, bez tam viņa ir līdzmantiniece zemes gabalam Lekstes ciemā.

Tā paša gada augustā un oktobrī ar lūgumiem pilsētas valdei palīdzēt uzturēt viņas 11 gadus veco dēlu Krišu griezās Lība Alsbergs no Laidzes ielas 25, norādot, ka viņa, vientuļa atraitne, nespēj to uzturēt, jo tikai pati sev knapi spēj nopelnīt iztiku. Tomēr abi viņas lūgumi tika noraidīti, lēmumu pamatojot ar to, ka viņas apstākļi neesot pasliktinājušies.

Savukārt 1933. gada 24.aprīlī pilsētas valdei adresētu lūgumrakstu iesniedza Mīlenbaha ielā 6/8 dzīvojošā Līze Lucs, kuras 20 gadīgā meita Melita un 18 gadīgais dēls Aleksandrs bija slimi ar plaušu tuberkulozi* un jau kopš 1932. gada ārstējās Tērvetes sanatorijā. Taču viņu veselības stāvoklis nebija uzlabojies un ar 18.maiju abus no sanatorijas grasījās izrakstīt, turklāt Tautas labklājības ministrija un Latvijas Sarkanais Krusts šādā gadījumā pārtrauc savas pabalsta daļas izmaksu Ls 60 apmērā. Tāpēc viņai nāksies abus bērnus no ārstniecības iestādes izņemt, lai gan viņa kopā ar vīru un vēl diviem bērniem mitinās vienā nelielā istabiņā. Slimos faktiski neesot kur novietot, jo pretējā gadījumā var inficēties arī pārējie ģimenes locekļi, taču īrēt atsevišķu istabu slimniekiem neļauj ģimenes pieticīgie iztikas līdzekļi. Ņemot vērā, ka Tautas labklājības ministrija pabalsta izmaksas izbeigšanu pamatojusi ar finanšu līdzekļu trūkumu, viņai nav citas iespējas, kā lūgt pilsētas valdi savu pabalsta daļu palielināt, cerot, ka Tautas labklājības ministrija neatteiks piešķirt vismaz Ls 30 mēnesī ārstēšanās kursa turpināšanai. Tomēr lietas izskatīšana ieilga, tāpēc 18.maijā abus slimos bērnus no Tērvetes sanatorijas izrakstīja un tie atgriezās Līzes Lucs dzīves vietā. Kā norādījis sanatorijas vadītājs, abi slimnieki esot jānovieto atsevišķā istabā un tiem jānodrošina pastiprināts uzturs un kopšana. Diemžēl pie pašreizējiem materiālajiem apstākļiem viņu ģimene plašāku dzīvokli nevar atļauties, “jo jau tagad dzīvojam tikko dzīvību velkot”. Tāpēc jau 20.maijā Līze Lucs atkal griezās pie pilsētas pašvaldības ar lūgumu palielināt izmaksājamo pabalsta daļu slimo bērnu uzturam, apkopšanai un lielāka dzīvokļa īrei līdz Ls 120, nerēķinot nepieciešamos līdzekļus zālēm un ārstam. Tādā gadījumā viņa varēs atļauties noīrēt lielāku dzīvokli ar atsevišķu istabu slimajiem, atsakoties no zivju pārdošanas vietējā tirgū un nodoties slimo bērnu kopšanai, lai gan tādējādi vēl vairāk samazināsies jau tā niecīgie ģimenes ienākumi, bet pieaugs izdevumi telpu īrei un pastiprinātajam uzturam, kas nepieciešams slimajiem bērniem. Šajā sakarā Talsu pilsētas valde griezās pie Tautas labklājības ministrijas ar lūgumu turpināt segt līdzšinējos Lucs bērnu ārstēšanas izdevumus, jo pie vislabākās gribas nespēj apmierināt viņu mātes lūgumu divkāršot izmaksājamā pabalsta apmēru, tā kā budžetā ieplānotā niecīgā ārstēšanās izdevumu summa ir gandrīz izlietota, neraugoties uz to, ka no budžeta gada sākuma pagājuši tikai četri mēneši. Jāpiebilst, ka jau 1932. gadā Līze Lucs griezās pie pilsētas valdes, lūdzot piešķirt daļu no ārstēšanās pabalsta, lai abi viņas bērni varētu ārstēties Tērvetes sanatorijā, ko tā iespēju robežās apmierināja, piešķirot katram bērnam Ls 30 mēnesī jeb Ls 1 dienā. Tomēr faktiskā ārstēšanās maksa, kā to savā vēstulē Talsu pilsētas pašvaldībai norāda sanatorijas vadība, sastāda ap Ls 5–6 dienā vienam slimniekam, tāpēc trūkstošo pabalsta daļu līdz šim sedza Tautas labklājības ministrijas Sociālās apgādības departaments, piemaksājot Ls 2 dienā par abiem slimajiem bērniem, lai segtu to ārstēšanās izdevumus vismaz 50% apmērā. Diemžēl smagā slimība acīmredzot progresēja, jo Līze Lucs tā paša gada oktobrī atkārtoti griezās pie pilsētas valdes ar lūgumu uzņemt viņas bērnus patversmē pilnā apgādībā vai arī dubultot pabalsta summu un piegādāt malku apkurei, jo viņas neciešamie materiālie apstākļi neļauj ārstēt un apgādāt savus slimos bērnus. Jau pēc dažām dienām – 1933. gada 14. oktobrī viņa vēlreiz griezās pie pilsētas valdes, lai gan tā jau iepriekš bija darījusi zināmu, ka brīvu līdzekļu nav, lūdzot segt dēla Aleksandra ārstēšanas izdevumus sanatorijā, jo Tautas Labklājības ministrijas Sociālās apgādības nodaļa esot apņēmusies uz 3 mēnešiem izmaksāt viņam pabalstu Ls 2 dienā. Izvērtējot esošos apstākļus, pilsētas valde tomēr atrada iespēju viņa ārstēšanai piešķirt tik pat lielu pabalstu, atlikušo daļu lūdzot segt Latvijas Sarkanajam Krustam, kas arī netika atteikts. Jau decembrī Aleksandrs Lucs gatavojās doties uz Tērvetes sanatoriju, bet viņa māsa Melita tolaik jau bija mirusi.

________________________________________________________________________________

* 20.gs. pirmajos gadu desmitos tuberkuloze bija kļuvusi par teju visbriesmīgāko slimību, kuras izcelsme un izplatīšanās apstākļi daudziem joprojām nebija īsti skaidri. Lai arī to centās apkarot, ierīkojot arvien jaunas un modernākas dziedniecības iestādes (sanatorijas), tā tomēr samērā grūti padevās ārstēšanai, tāpēc speciālisti ieteica lielāku vērību piegriezt tam, lai izskaustu apstākļus, kuri to veicina. Par vienu no galvenajiem tuberkulozes plašās izplatības cēloņiem tika uzskatīta nabadzība, smagi ekonomiskie apstākļi un pārpūle, jo īpaši skolu jaunatnes un studentu vidū. Otra lielākā saslimušo grupa bija valsts un pašvaldību darbinieki un ierēdņi. Pēc Latvijas tuberkulozes apkarošanas biedrības datiem, Rīgā vien 20.gadu nogalē bija ap 4500 ar tuberkulozi slimu bērnu grūti dziedināmā stadijā, bet visā Latvijā tādu bija ap 25 000. Savukārt tuberkulozes slimnieku kopējais skaits tika lēsts ap 100 000. Tolaik gandrīz katrs 6 cilvēks Latvijā mira no tuberkulozes, kas bija kļuvusi par īstu tautas slimību. Kopš 1920.gadu otrās puses pastāvīgi pieauga ar tuberkulozi mirušo skaits. Visvairāk to vidū bija jauni vīrieši vecumā no 15 – 39 gadiem, kuriem saslimšana ar tuberkulozi minēta kā nāves cēlonis vairāk nekā 1/3 gadījumu. Tuberkuloze tika uzskatīta par sociālu slimību, kuras izplatībā svarīga loma bija uzturam, darba un dzīves apstākļiem, kā arī dzīves veidam. Šī lipīgā slimība tolaik bija izplatīta vairākās  Eiropas zemēs, galvenokārt tajās, kas bija smagāk cietušas pasaules karā, piemēram Francijā katru dienu no tuberkulozes mira 175 cilvēki, bet gadā to skaits sasniedza 64 000 cilvēku.

Guntars Tenne,

Talsu novada muzeja speciālists vēstures jautājumos