Padomju varas “Baigais gads”

1940. gada 17. jūnijs kļuva par skaudru robežšķirtni starp 20 gadus pastāvējušo Latvijas brīvvalsti un vēlāk tapušo Latvijas PSR – varenās padomju lielvalsts sastāvdaļu, ko izveidoja, pateicoties tolaik veiktajai Latvijas militārajai okupācijai.

Jau 16. jūnijā Latvijas sūtnim F.Kociņam tika iesniegts PSRS valdības ultimāts, pieprasot sastādīt padomju pusei pieņemamu valdību un atļaut valstī ienākt Sarkanās armijas daļām, it kā lai nodrošinātu 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā Savstarpējā palīdzības pakta īstenošanu, kura pārkāpšanā tika vainota Latvijas puse. Bija skaidrs, ka nepakļaušanās gadījumā tiks lietots militārs spēks. Tāpēc, izvērtējot šādas rīcības sekas, Latvijas valdība ar Valsts Prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā nolēma pieņemt PSRS diktētās prasības, pilnā sastāvā demisionējot. Vēl 16.jūnija vakarā šis lēmums tika paziņots Maskavai un agrā 17. jūnija rītā Latvijas robežu šķērsoja Sarkanās armijas vienības, kuras, pēc Valsts Prezidenta K.Ulmaņa vārdiem, jāuzskata par Latvijai draudzīgas valsts karaspēku, neizrādot ne mazākās nedraudzīguma izpausmes.  Pēc dažām dienām Sarkanās armijas vienības pakāpeniski sasniedza arī attālākos apriņķu centrus un pilsētas, tostarp Talsus, kur tās ieradās vēlā 20. jūnija vakarā. Jau dienas sākumā par PSRS karaspēka vienību tuvošanos zināja vietējie padomju varas aktīvisti, kas rosīgi uzsāka gatavošanos šim nozīmīgajam notikumam. Pēc plkst.22.30 padomju armijas tanku kolonna Talsiem tuvojās no Tukuma puses, apstājoties uz pilsētas robežas, kur  gaidīja ierodamies pilsētas vadību, lai tā norādītu precīzu dislokācijas vietu. Tad tie pa Brīvības ielu gar Soda priedi devās līdz Lielajam krustojumam, nogriežoties uz Lielo ielu. Kolonnu veidoja 14 bruņutehnikas vienības un smagās automašīnas, kur atradās padomju karavīri. Tanki no Lielās ielas devās tālāk uz K.Mīlenbaha ielu, sasniedzot Talsu Valsts ģimnāziju ar labi sakopto dendroloģisko parku, kur daži no tiem iebrauca. Pārējie novietojās pie tagadējās 2. vidusskolas, toreizējās ģimnāzijas sporta laukumā, karavīri pils parkā uzslēja teltis. Kā savās atmiņās raksta šo notikumu aculieciniece M.Laukmane, neraugoties uz komandanta stundu, acumirklī visas ielas bijušas pilnas ar cilvēkiem, tāpēc tanki tikai lēnītēm varēja tikt uz priekšu. Visapkārt skanēja “urrā” saucieni, ļaudis aiz sajūsmas gaisā metuši ziedus un cepures. Kaut arī sākumā policisti centušies ieviest kārtību, tie drīz vien pazuduši un ļaudis netraucēti varēja sagaidīt “brīvības zemes sūtņus”. Neilgi pēc tam Talsos un apriņķī tika organizētas tautas sapulces un mītiņi, kuros uzstājās gan vietējie padomju aktīvisti, gan viesi no Rīgas. Viena no pirmajām notika 23. jūnijā, ko organizēja t.s. Talsu Darba tautas rīcības komiteja, kurā aktīvi darbojās vēlākais pilsētas “galva” Jānis Īvāns. “Tautas manifestāciju” ievadīja  25–30 cilvēku gājiens no Brīvības ielas 14, nelegālistu  slepeno sapulču vietas, uz tirgus laukumu, kuram uz Lielās ielas pievienojās daudz lielāks ļaužu skaits, skandējot lozungus, nesot PSRS valstsvīru ģīmetnes, sarkanos karogus un plakātus ar sveicieniem Sarkanajai armijai. Tur tautas sapulci uzrunāja Rīcības komitejas pārstāvis J.Īvāns, neslēpjot prieku par strādnieku brīvības atgūšanu, nosodot agrāko valdību un apliecinot uzticību tās pēctecei, kā arī nolasot sapulces apstiprinātās prasības jaunajam ministru kabinetam, to vidū – aizsargu organizācijas likvidēšanu, komunistu partijas legalizēšanu, tautas vēlētu Satversmi u.c., ko sapulcējušies atbalstīja ar skaļiem piekrišanas saucieniem. Sapulces dalībniekus uzrunāja arī ilggadējā pagrīdes darbiniece Ieva Paldiņa, padomju varas aktīvists Kārlis Paldiņš u.c., pēc tam gājiens organizēti devās uz Sarkanās armijas karavīru apmešanās vietu, kuri to sagaidīja, stāvot ierindā. Komandieriem tika pasniegti sarkani ziedi un gājiena dalībnieki apmainījās ar karavīriem savstarpējiem apsveikumiem un suminājumiem, visbeidzot kopīgi nodziedot internacionāli. Tālāk gājiens devās uz Sukturu kalnu, kur uz 1919. gadā landesvēristu nošauto strādnieku kapu kopiņām nolika vainagus.

Jau vistuvākajā laikā Latvijā notika straujas un vērienīgas pārmaiņas – jaunievēlētā “Tautas saeima” pieņēma lēmumu par Latvijas iestāšanos PSRS. Sekoja pastāvošās valsts iekārtas un tautsaimniecības pārkārtošana atbilstoši vispārpieņemtajiem padomju standartiem – lielāko privātuzņēmumu nacionalizācija, ražošanas arteļu un kopsaimniecību dibināšana, kā arī represijas pret “tautas ienaidniekiem” un kontrrevolucionāriem. Pirmā masveidīgākā represija, varmācīgi izvedot no Latvijas teritorijas vairāk nekā 14 000 “sociāli svešu elementu” notika naktī uz 1941. gada 14. jūniju, kad no Talsiem un apriņķa uz attāliem PSRS reģioniem izveda 444 cilvēkus, ieskaitot zīdaiņus un vārgus sirmgalvjus, no kuriem daudzi neizturēja grūto ceļu vai gāja bojā smago dzīves apstākļu dēļ. Paradoksāli, ka līdz ar Talsu ievērojamākajiem tirgotājiem, uzņēmējiem, aizsargiem u.c. “darbaļaužu apspiedējiem“ izsūtāmo sarakstos tika iekļauts arī pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Īvāns un viņa ģimene – sieva un abas meitas. Šim faktam joprojām nav viennozīmīga skaidrojuma, izteiktas vienīgi dažādas versijas par tā iespējamajiem iemesliem. Nav izslēgts, ka tam par iemeslu varēja būt Jāņa Īvāna nepiekāpīgā nostāja vai nepietiekamās organizatora spējas, kas neatbilda jaunās varas pārstāvju vēlmēm. Par to netieši norāda vairākas kritiskas atsauksmes tālaika presē, attiecībā uz pilsētas sakārtotību un 1.maija svinību norisi, kas esot noritējuši nepietiekami svinīgā gaisotnē. Kaut arī Jānis Īvāns bija samērā  izglītots komunists, pārvaldīja vairākas svešvalodas (krievu, vācu, franču), turklāt padomju varas sākumposmā bija viens no aktīvākajiem tās atbalstītājiem, viņam pašam drīz nācās izbaudīt  dzelžaino roku, ar kādu tā vērsās pret visiem, kurus uzskatīja par nelojāliem vai pretiniekiem. Nespējot izturēt smago pārbaudījumu, J.Īvāns, jau 1942. gada pavasarī Vjatlagā mira, taču viņa ģimenei nācās izciest visas izsūtījuma grūtības, paliekot bez atbalsta un palīdzības. Vissmagākie, spriežot pēc muzeja krājumā esošās sarakstes, bijuši pirmie trīs izsūtījuma gadi, kad trūcis pārtikas un tā bijusi nesamērīgi dārga. Par spaini kartupeļu prasīja 350 rubļus, kaut arī mēneša atalgojums bijis tikai 300 rubļi. Lai ģimene spētu izdzīvot, māte Elizabete bija spiesta aizņemties naudu, taču, lai parādus atlīdzinātu, dienā nācies iztikt ar 350 gramiem maizes, pārdot kartupeļus un abas kazas. Vecākā meita piepelnījās ar krāsainu lakatiņu adīšanu, jo, strādājot lielajā aukstumā, bija sasirgusi ar muguras kaiti. Nepiemērotajos klimatiskajos apstākļos meitenes bieži slimoja, bet māte  nespēja tās pienācīgi apgādāt un nodrošināt iespēju turpināt izglītību. Jāpiezīmē, ka izsūtījuma brīdī abas meitas vēl bija nepilngadīgas – vecākā meita Rita mācījās vidusskolā, bet jaunākā Aina – pamatskolas 7.klasē. 1946. gadā Jāņa Īvāna māsa Late Šprunka lūdza rast iespēju viņām atgriezties dzimtenē un turpināt izglītību lai tās “kļūtu par pilnvērtīgām padomju sabiedrības loceklēm”,labprātīgi uzņemties rūpes un atbildību par viņu audzināšanu. Vēl 1941. gadā, kad Īvānu ģimeni izsūtīja uz Krasnojarskas novada Sovetskas rajonu, Late Sprunka tika iecelta par brāļa ģimenes īpašumu pilnvaroto. Tomēr netika pildīts Iekšlietu Tautas komisariāta Talsu nodaļas priekšnieka solījums  paziņot izsūtītā brāļa nometināšanas vietu un nodrošināt sarakstes iespējas, neraugoties uz to, ka Late Sprunks bija Talsu apriņķa izpildkomitejas Izglītības nodaļas vadītāja Kārļa Sprunka dzīvesbiedre un kopā ar citiem padomju aktīvistiem pameta nacistu okupēto Latviju. Tikai pēc ilgāka laika viņa uzzināja par brāļa nāvi. Lai arī meitenēm uz neilgu laiku izdevās atgriezties dzimtenē, par “nelikumīgu” izsūtījuma vietas atstāšanu viņas atkārtoti tika pakļautas deportācijai, kas atstāja neizdzēšamas pēdas šo sieviešu likteņos. Visu triju sieviešu dzīves būtībā tika neatgriezeniski sakropļotas.

Guntars Tenne,

Talsu novada muzeja speciālists vēstures jautājumos

Titulattēls: Darbaļaužu mītiņš 1940. gada 23. jūnijā pie Talsu tirgus laukuma. 1. pa labi – Jānis Īvāns, vēlākais Talsu pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs. Talsu novada muzeja krājums