“NENOTVERAMAIS” Talsu novada muzejā

Jānis Žāklis savu vārdu pasaules kriminālistikas vēsturē viltojis vairākkārt, tā sevi padarot par visgrūtāk notveramo noziedznieku pat pēc vairākām nāvēm un visbeidzot galīgās pazušanas bez pēdām līdz ar Pirmo Pasaules karu. Nenotveramais latviešu anarhists 20. gadsimta sākuma politiskajā juceklī atrada veidu, kā noturēt revolūcijas ideju verdošu un bīstamu visiem, kas stājās tās ceļā. Atjautīgi mainot identitātes, nodarbošanos un dzīvesvietas Krievijas impērijā, Eiropā un pasaulē, Žāklis, kura patiesā identitāte atklāta teju pēc simt gadu ilga klusuma Filipa Rufa 2013. gadā izdotajā grāmatā „Pa stāvu liesmu debesīs”, prata uzrasties vietās, kur viņu vismazāk gaida un pazust pirms tiesu medicīnas ekspertīze ar baltu krītu apvelk nogalināto policistu un anarhistu līķus.

Ja kriminālistikas pasauli salīdzinātu ar Holivudu, tad Talsos augušais jaunietis būtu viena no spožākajām zvaigznēm noziedzīgās pasaules slavas alejā. Taču šai zvaigznei līdz pat 21. gadsimta sākumam nebija sava nosaukuma. Jāņa Žākļa patiesā identitāte palika neatklāta kā Krievijas impērijas slepenpolicijai, tā arī Skotlendjardam ar tobrīd Lielbritānijas Iekšlietu ministru Vinstonu Čērčilu priekšgalā. Domājams, ne vienu vien cigāru vēlākais premjerministrs izsmēķēja, cenšoties saprast, kā notvert cilvēku, kas vairāk līdzinās spokam. Un nav nekādu pārsteigumu, ka dažādu valstu tiesībsargājošo iestāžu izmeklētāji revolucionārā talsenieka pāragalvīgos noziegumus centušies pierakstīt viņa laikabiedriem vai vispār izsvītrot no pagātnes liecībām. Pārāk neglaimojošs ir fakts, ka nevienam no izmeklēšanā iesaistītajiem nav pat zināms, ko viņš īsti cenšas notvert. Vismazāk šai ziņā, šķiet, kļūdās vienkāršā angļu tauta, kas pieņem, ka Pēteris Krāsotājs (Peter The Painter), kura ģīmetne ir izlīmēta pa visiem Londonas rajoniem, ir labs bieds nepaklausīgiem bērniem. Ne viens vien 20. gadsimta padsmitajos gados dzimušais anglis ir biedēts ar Peter The Painter. Kā vienkāršam puisim no Kurzemes laukiem izdevās kļūt par tobrīd visvairāk meklētāko noziedznieku pasaulē? Uz šo jautājumu centīsimies rast atbildi izstādē „Nenotveramais”.

Unikālais projekts tiks veidots kā lietisko pierādījumu un zināmo faktu apkopojums, neizslēdzot minējumus un versijas, kā iespējamās paralēlās izmeklēšanas komponentes. Šādā izstādē skatītājs vistiešāk kļūst par liecinieku simts gadus seniem notikumiem. Izstāde kā spēle vai prāta mežģis, kas liek citkārt pasīvajam apmeklētājam aktīvi līdzdarboties, domāt un risināt iespējamos izmeklēšanas gaitas pavedienus. Iespējams, ka šāds formāts, kad stāsts par nenotveramu, neredzamu, noslēpumainu personu tiek veidots kā ieskats kriminālzinātnes laboratorijā, kur līdzās priekšmetiem un pavedieniem, kas kļuvuši par nozīmīgu pavērsiena punktiem 20. gs. pasaules vēstures detektīvā, ir ideāli piemērots 21. gadsimta cilvēkam, kas pieradis uzturēties multifunkcionālā informācijas vidē. Lietiskie pierādījumi saplūst ar kodolīgu, juridiski noslīpētu valodas izteiksmi, radot iespēju izstādes apmeklētājam pašam piedalīties slavenā noziedznieka pakaļdzīšanās trillerī.

Izstādes kodolu veido dramaturgs un režisors Andris Kalnozols, Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons, Talsu novada muzeja galvenais speciālists izglītojošā darbā Raimonds Felšs, Talsu novada muzeja speciālists vēstures jautājumos Dāvis Derķevics, aktieris, režisors un komponists Toms Auniņš, kā arī sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Narubina un grafiķe Anna Orniņa.

Izstāde Talsu novada muzejā un tās atklāšana 2021. gada 16. oktobrī top sadarbībā ar britu pētnieku Filipu Rufu, izdevniecību “Dienas grāmata”, pavāru Mārtiņu Sirmo, mūziķi Intaru Busuli, aktieri Edgaru Samīti, Talsu keramikas darbnīcu “Ciparnīca”, Stendes vīru vokālo ansambli, leijerkastnieku Gati Grīnbergu, darītavu “Mūrbūdu Sidrs” un tā vadītāju Krišjāni Putniņu, „Talsu Vēstīm”, Ģirtu Grenevicu un “TV9 pakalni”.

Projekta autori kopā ar skatītājiem ir gatavi pieņemt izaicinājumu un paskatīties uz 20. gadsimta sākuma notikumiem ar tādas sabiedrības acīm, kas nebaidās ieraudzīt to, ko uzskata, un runāt to, ko domā. Tā ir milzu brīvība – nebaidīties no sava viedokļa, lai kāds tas arī nebūtu. Privilēģija, kas iegūta tikai pēdējo 30 gadu laikā. Privilēģija, ko varam baudīt miera apstākļos, jo kāds par to jau ir samaksājis.
Mūsu stāsta galvenajam varonim šādu iespēju nebija. Viņam to nācās izdomāt. Un līdz ar to viņš izdomāja arī pats sevi. Sevi, kurš gatavs brīvību izcīnīt ar spēku, nežēlību, viltību un mūžīgu nolemtību būt vajātam.
Nav šaubu, ka cilvēkam, kas izvēlējies nesamierināmas cīņas ceļu, lai sasniegtu savus mērķus, reizēm, retajos atelpas brīžos starp asiņainiem noziegumiem un mūžīgu slēpšanos, parādās otrs ceļš – rāms un sakārtots, godīgs, gaišs un īstenībā nenotverams.

S. Krīvers