MĒNEŠA MĀKSLAS PRIEKŠMETS

ROMA BĒMA AKVARELIS

akvarelis uz papīra, 23,2×33,5cm
Romis Bēms (1927 – 1993)

31. martā apritēja trīsdesmit trīs gadi, kopš mūžībā devies Romis Bēms – nozīmīgs mākslinieks gan Talsu, gan Latvijas mērogā. Bēms dzimis 1927. gada 14. jūnijā Rīgā. Pamatzināšanas apguvis Talsos – Valsts pamatskolā un ģimnāzijā, taču vēlāk devies uz Rīgu, kur no 1948. g. līdz 1952. gadam studējis J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas pedagoģijas nodaļā. Apguvis arī mākslas vēstures un teorijas studijas Iļjas Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā Sanktpēterburgā. Savas zināšanas dāsni nodevis tālāk, strādājot par pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslas zinātni uzskatījis par savu mūža uzdevumu, apgalvojot, ka tas nav viņa aicinājums, bet gan liktenis. Šo apgalvojumu Bēms apliecinājis ne tikai vārdos, bet arī darbos – viņš bijis aktīvs recenzents un mākslas kritiķis, kā pētnieks apkopojis vairāku mākslinieku profesionālo darbību, tostarp sarakstījis grāmatas par māksliniekiem Kārli Sūniņu, Jāni Liepiņu un Albertu Kronenbergu.

Mākslinieks darbam piegājis ar lielu paškritiku un cienījis strādāt atbildīgi: “Vispirms es vienmēr, kopš sava apzinīgā vecuma, esmu gribējis kļūt par mākslinieku. Te nav svarīgs talants, bet aicinājuma pakāpe. Aicinājums ir nežēlīgs – tas rauj uz priekšu.”

Pavisam nejauši par Bēma primāro, iecienītāko mediju kļuva akvarelis. Ar akvareli mākslinieks iepazinies Rozentāļos, kur sākotnēji to uztvēris tikai kā “izpildāmu disciplīnu, kura īpaši nevaldzināja”. 1959. gadā, pēc Induļa Zariņa aicinājuma piedalīties akvareļu izstādē, Bēms uzgleznojis trīs motīvus vairākos variantos, no kuriem izstādei pieņemti tika divi darbi. Mākslinieks atceras: “Akvarelisti toreiz gan paši neapjauta, ko viņi ir izdarījuši ar manu uzņemšanu savā pulkā. Es jau arī ne.”

Bēms akvareli kā mediju izpētījis līdz pēdējam, savas dzīves laikā izkopjot unikālu rokrakstu, kas 70. gados bija kļuvis tik personīgs, ka viņa darbus bija grūti sajaukt ar citu akvarelistu darbiem. Bēma darbos plaša telpa atvēlēta dabas tematikai – zivīm, kas žāvējas, pakārtas pie šķūņa sienas, citiem marīnajiem motīviem kā arī lauksaimniecības un agronomijas tēmām. Mākslinieks nav atturējies no cilvēka iesaistes, necenšoties pārlieku romantizēt dabisko, bet ļaujot uz papīra satikties idilliskām ainavām ar konstruktīvu būvju un mehānikas attēlojumiem, to visu komponējot no drosmīgiem krāsu laukumiem un pieturoties pie lakoniskām formām.

Patrīcija Amoliņa, muzejpedagoģe – speciāliste mākslas jautājumos