Mēneša mākslas priekšmets

PIETA. BRONZA. 25X29X16 CM. 1970. GADI

JURIS MAURIŅŠ (1928 – 1993)

Tēlnieks Juris Mauriņš ir vairāku ievērojamu monumentālo un memoriālo pieminekļu autors. Mākslinieks  darinājis  ekspresīvo pieminekli padomju karagūstekņiem Salaspilī (1968), gleznotāja Leo Kokles un viņa mātes  kapa pieminekli (1967), un cirka mākslinieka  Antona Markūna (Antonio) pieminekli (1980) Rīgas Meža kapos. J. Mauriņa tēlniecībā īstenota pārliecība, ka piemiņas zīmei nav jābūt ar reāliem, bet gan simboliskiem tēliem. J. Mauriņš veidojis arī vairākus  figurālus stājtēlniecības darbus, kuros pārsvarā risinātas divas tēmas –  sarga tēma un klauna tēma par mākslinieka dvēseli zem maskas.

Jebkuru uzdevumu Juris  Mauriņš veica ļoti nopietni, pašiem vienkāršākajiem projektiem veidojot neskaitāmus variantus. J. Mauriņu nekad neesot apmierinājis viņa darba rezultāts. Viņš vienmēr meklējis dažādas pieejas, mēģinot rast kaut ko jaunu. Tas jau māksliniekam ir galvenais – nesamierināties.[1]

J. Mauriņš dzimis Rīgā, Grīziņkalna Vārnu ielā 1928. gada 5. septembrī. Mākslinieka bērnība pavadīta pārsvarā laukos, sekojot tēva – mežziņa darba gaitām. Ciemojoties pie tantes, operdziedātājas Hertas Lūses, mazais Juris vērojis, kā viņas vīrs griezis kokā figūriņas un drīz vien pats sācis izgriezt no malkas pagalēm dažādas cilvēku un zvēru figūras. Ar mūsu novadu J. Mauriņu saista mācības Talsu ģimnāzijā. Zīmēšanu J. Mauriņam pasniedza Oto Viduks un rokdarbus – Jēkabs Spriņģis. Tieši J. Spriņģis esot pamudinājis Juri apgūt tēlniecību. J. Mauriņa māte cerēja, ka dēls studēs arhitektūru, tādēļ fakts, ka uzsāktas mācības Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā tika noklusēts un par to vecāki uzzinājuši gluži nejauši. Akadēmijas pasniedzēju kolektīvā bija Kārlis Zemdega, Teodors Zaļkalns un Emīls Melderis, kurš jaunajam studentam esot bijis vistuvākais, jo strādāja tektoniskā trīsdimensiju formā. Pēc studijām J. Mauriņš bija restaurators  vairākos muzejos, pelnīja iztiku celtniecībā un darinot kapakmeņus,  J. Mauriņa veidotā “Annele” rotā arī mākslinieka Kārļa Sūniņa kapu.  Dzīves pēdējie gadi J. Mauriņam aizritēja Jūrmalā, Ulubelē, pie mazo izmēru kompozīcijām ar visizjustākajām formām, radot latviešu modernās tēlniecības vērtības.

Talsu novada muzeja krājumā atrodas  1970. gadā bronzā darinātais skulptūras  “Pieta”  mets. Tas bijis tikai viens no vairākiem variantiem skulptūrai, kuru bija paredzēts novietot pie Rīgas krematorijas.

Juris Mauriņš 1979. gadā, fotogrāfējis Laimonis Frickauss.

Pieminot Juri Mauriņu,

Inga Pētersone, muzeja pedagoģe – speciāliste mākslas jautājumos.

[1] Raiskuma Ieva. 3.06.1994. Tēlnieks ar dzejnieka dvēseli. Labrīt

Fotogrāfija: TNMM 24989. Skulptūra. Māte ar mirušu dēlu uz rokām – moderna interpretācija. Pēc O. Feldberga izteikumiem, tas bijis mets skulptūrai, kura bijusi paredzēta novietot pie Rīgas krematorijas.