Latvijas Republikas de jure atzīšanas 100. gadadiena

Pirms 100 gadiem, 1921. gada 26. janvārī, noslēdzās ar nepacietību gaidītais un ar grūtībām panāktais Latvijas de iure atzīšanas ceļš. Pateicoties Latvijas Pagaidu valdības pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica (1887–1925) un pārējo ministrijas darbinieku neatlaidīgam darbam, tika gūts atzinums par mūsu valsts izveides likumību, lai tā turpmāk kļūtu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu.

Neskatoties uz salīdzinoši viegli panākto Latvijas valsts un tās pagaidu valdības de facto jeb faktisku pastāvēšanas atzīšanu no Sabiedroto valstu puses 1918. gada noslēgumā un 1919. gada sākumā, bija jāsper daudz grūtāks solis uz Latvijas neatkarības tiesiskuma starptautisku pieņemšanu. Vairākas reizes 1919. un 1920. gadā Z. Meierovics ar ārlietu ministrijas diplomātiem Sabiedrotajām valstīm gan Parīzes miera konferencē, gan Versaļas miera līguma izpildes kontrolei izveidotai Antantes Augstākai padomei iesniedza pieprasījumu par Latvijas neatkarības atzīšanu. Saņemot atkārtotu noraidījumu, Ārlietu ministrija nolēma panākt Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā, iesniedzot šajā organizācijā attiecīgu lūgumu. Tomēr 1920. gada 16. decembra Tautu Savienības pilnsapulce, neskatoties uz labvēlīgu noskaņojumu pret Baltijas valstīm, noraidīja Latvijas un citu jauno valstu uzņemšanu, pamatojot to ar de iure atzinuma neesamību. Apburtā neatzīšanas loka pārvarēšana pakāpeniski kļuva iespējama tikai pēc tam, kad 1920. gada beigās neveiksmi cieta ārzemju intervence un krievu baltgvardu armija Padomju Krievijā, līdz ar to Sabiedrotajiem zaudējot cerības uz bijušās, nedalāmās, Krievijas atjaunošanu. Šādos cerību viesošos apstākļos Z. Meierovics devās diplomātiskā braucienā uz Itāliju, Franciju un Lielbritāniju, lai tiktos ar šo valstu vadītājiem un panāktu Latvijas atzīšanu.

Sakarā ar 1921. gada 24. janvārī Parīzē paredzēto Antantes Augstākās padomes sanākšanu, piedaloties Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvjiem, 21. janvārī Latvijas sūtnis Francijā Oļģerts Grosvalds (1884–1962) iepriekš minēto un citu valstu politiķiem iesniedza rakstus ar lūgumu atzīt Latviju de iure. Taču 24. un 25. janvārī dienas kārtībā bija paredzēta svarīgāku lietu izskatīšana, tāpēc  Baltijas valstu jautājumu apspriešanu padome nolēma pārcelt uz 26. janvāra pēcpusdienu. Liktenīgajā sēdē, pateicoties Francijas ārlietu ministra Aristīda Briāna (1862–1932) un Itālijas ārlietu ministra grāfa Karlo Sforcas (1872–1952) dedzīgai runai par Igaunijas un Latvijas atzīšanu, atbalsts beigās nosvērās par labu Latvijai, neskatoties uz pusstundu ilgu un daiļrunīgu Lielbritānijas ārlietu ministra Džordža Nataniēla Kerzona (1859–1925) noraidošu runu par nelielu valstu pastāvēšanas neatzīšanu. Lēmumu par Latviju un Igauniju izšķīra klātesošā britu premjera Deivida Loida Džordža (1863–1945) sliktās personīgās attiecības ar lordu Kerzonu – kad pēdējais vēlējās atspēkot K. Sforcas labvēlīgus argumentus par Baltijas valstīm, viņu pārtrauca piecēlies Loids Džordžs ar šādiem vārdiem: “Es esmu dzirdējis divas pretējas argumentācijas. Es pievienojos grāfam Sforcam.” Par laimi, lords Kerzons vairs nevarēja paust savus iebildumus, jo viņa valdības vadītājs pieņēma gala lēmumu. Līdz ar to Sabiedroto Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure, ko apstiprināja konferences vadītāja A. Briāna vēlāk izrakstītā nota Latvijas pusei. Šāds Rietumeiropas lielvalstu kopējais paziņojums kļuva par signālu pārējām pasaules valstīm atzīt Latviju kā patstāvīgu un neatkarīgu, ko turpmāko dienu un nedēļu laikā arī izdarīja vairums valstu.

Tulkojums latviešu valodā

Pateicoties de iure atzīšanai, Latvija turpmāk varēja pievienoties starptautiskajām kolektīvajām konvencijām, slēgt daudzpusējos līgumus, kā arī piedalīties kā pilntiesīga locekle starptautiskajās konferencēs. Bez de iure atzinuma būtu neiespējami nodrošināt valsts tiesisko turpināšanos arī padomju okupācijas gados, kas savukārt veicināja neatkarības atjaunošanu 1991. gadā.

1921. gada 27. janvārī Latviju sasniedza vēsts par valsts starptautisko atzīšanu. Neraugoties uz auksto laiku un sniegputeni, Rīgā un pārējās Latvijas pilsētās cilvēki bezgalīga prieka pārņemti sāka pulcēties tautas manifestācijās. Sajūsminātie Rīgas iedzīvotāji ar nacionālajiem karogiem rokās un orķestriem priekšgalā garos gājienos devās izrādīt savu pateicību uz Antantes valstu vēstniecībām. Talsu novada muzeja krājumā atrodas fotogrāfija, kas spilgti atspoguļo tās dienas svinīgo gaisotni. Rīgas fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš (1873–1954) iemūžinājis brīdi, kad manifestanti automobilī novieto plakātu un valsts karogu, lai piedalītos svinīgā gājienā par godu Latvijas de iure atzīšanai. Minēto fotogrāfiju 1980. gada 15. oktobrī Talsu novadpētniecības un mākslas muzejam nodeva Talsos K. Valdemāra ielā 2-2 dzīvojoša Elza Laimiņa. Atzīmējot de iure 100. gadadienu, šī senā fotogrāfija ļauj atskatīties pagātnē, redzēt un novērtēt cilvēku gandarījumu par izcīnīto brīvību un tās atzīšanu, aicinot mūsdienu paaudzi turpināt uzsākto ceļu uz stipru un plaukstošu Latviju.f

Arī Talsu iedzīvotāji neatpalika no pārējās Latvijas lepnuma un sajūsmas izrādīšanā par iegūto dzimtenes starptautisko atzinumu. Ļoti izteiksmīgi “Talsu Apriņķa Vēstneša” 1921. gada 4. februāra numurā atspoguļota 28. janvārī Otrdienas tirgus laukumā (mūsdienās Ezeru laukums) notikusī manifestācija, kurā tika cildināts Rietumu lielvalstu atzinums par savu likteni lemjošu Latviju. Tajā pašā lapaspusē lasāms nezināma aculiecinieka raksts “Ko redzēju piektdien Talsos?”, kurā stāstīts par svinīgo gājienu. Savukārt laikraksta 11. marta numura 1. lapaspusē aprakstīti 6. martā notikušie Latvijas tiesiskās atzīšanas svētki un to norise Talsu Sadraudzīgās biedrības namā.

Ar šiem rakstiem novadpētnieces Daces Alsbergas apkopojumā varat iepazīties šeit.

Alfrēds Moseičuks, Talsu novada muzeja krājuma glabātājs

Sākuma attēls: Krūzīte par piemiņu Latvijas atzīšanai de iure 1921. gadā. Deponējums no Ventspils muzeja. VVM 29365.

Foto: Sandis Priede