Latvijas neatkarības atzīšana de jure 26.01.1921.
Pirms vairāk nekā 100 gadiem Pirmā pasaules kara uzvarētāju lielvalstis – Lielbritānija, Beļģija, Francija, Itālija, Japāna – Parīzē pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas starptautisku atzīšanu de jure. Tas ir nozīmīgs diplomātisks sasniegums Latvijas valsts pastāvēšanas laikā, jo de jure statuss noteica ilglaicīgu, juridiski pamatotu un teorētiski neatsaucamu valsts pastāvēšanu, kā arī tās vadītāju kontroli pār noteikto teritoriju. Šis vēsturiskais solis Latvijas valsts neatkarības nostiprināšanai bija iespējams, pateicoties ārlietu ministram Zigfrīdam Annam Meierovicam un Latvijas diplomātu delegācijai, kura jau no Parīzes miera konferences sākšanās 1919. gada janvārī neatlaidīgi un mērķtiecīgi centās panākt Latvijas starptautisku atzīšanu.
Pirmie Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko un konsulāro funkciju veicēji tika iecelti jau 1918. gada beigās, tomēr Latvijas starptautiskais statuss sākotnēji ierobežoja to pilnvērtīgu darbību saskaņā ar starptautiskajām konvencijām. Tāpēc iesākumā šos ierēdņus dēvēja par Latvijas Pagaidu valdības pārstāvjiem, diplomātiskajiem pārstāvjiem, diplomātiskajiem vai konsulārajiem aģentiem, tikai pēc Latvijas neatkarības atzīšanas de jure iegūstot oficiālu statusu. Tā kā Latvijas valsts pirmajos pastāvēšanas gados vēl nebija izveidojies kvalificētu profesionālu diplomātu korpuss, ārlietu dienesta darbinieki tika izvēlēti nevis pēc profesionālās diplomātiskās izglītības principa, bet gan pēc citiem, dienestam praktiski noderīgiem faktoriem. Lielākajā daļā gadījumu tās bija valodu prasmes, darba vai militārā dienesta pieredze ārvalstīs. Šis fakts lieliski iezīmējams, aplūkojot arī Talsu apriņķī dzimušo Latvijas ārlietu dienesta darbinieku biogrāfijas.
Laika posmā līdz 1940. gadam Latvijas ārlietu resorā darbojušās astoņas Talsu apriņķī dzimušas personas – Kārlis Freimanis (1881–1975, dz. Vānes pag.), Fricis Frīdenbergs (1871–1933, dz. Nurmuižas pag.), Kārlis Frīdrihs Grīnbergs (1880–1929, dz. Spāres pag.), Ernests Mucenieks (1884–1949, dz. Talsu apr.), Jānis Brenners (1893–1980, dz. Engures pag.), Kārlis Teodors Kuškevics (1885–1962, dz. Zentenes pag.), Jēkabs Vikštrēms (1863–1939, dz. Matkules pag.), Pauls Matīss Vinters (1888–1966, dz. Kabiles pag.). Pēc pieejamās informācijas, visi aplūkotie ārlietu dienesta darbinieki dzimuši latviešu ģimenēs. Visbiežāk tās bija tieši lauksaimnieku, laukstrādnieku vai skolotāju ģimenes. Visi ārlietu dienesta darbinieki bija ieguvuši vismaz pirmmācības iestāžu izglītību, tomēr lielākajā daļā gadījumu izglītība turpināta ģimnāzijās, reālskolās. Piecos gadījumos iegūta augstākā izglītība, visbiežāk studijas saistītas ar matemātikas, ekonomikas vai militārās zinātnes sfērām. Lielākā daļa dienējusi vai bijusi patstāvīgā ierēdniecībā militārajos spēkos, galvenokārt Krievijas impērijas militārajā dienestā. Vairums ārlietu dienesta darbinieku pirms amata ieņemšanas ilglaicīgi uzturējušies ārvalstīs, piemēram, Ernests Mucenieks jau gadu pirms kļūšanas par Latvijas diplomātisko aģentu Sibīrijā un Tālajos Austrumos, uzturējies Habarovskā. Tāpat Jēkabs Vikštrēms tika izraudzīts par Latvijas goda konsulu Diseldorfā, jo bija tur pavadījis lielāko daļu savas dzīves, kā arī bija salīdzinoši turīga un reģionā ietekmīga persona. Zīmīgi pieminēt, ka visi Talsu apriņķa ārlietu dienesta darbinieki dienestā bija sākuši strādāt šķietami bez iepriekšēja nodoma to darīt, lielākā daļa Ārlietu ministrijas ierēdniecībā darbojās salīdzinoši neilgu laiku – vidēji aptuveni gadu, pēc tam mainot amatu, visbiežāk pievēršoties jomām, kurās bija profesionāli izglītoti vai ar lielu iepriekšēja darba pieredzi. Visilgāk dienestā ierēdniecībā bijuši Jēkabs Vikštrēms (17 gadi) un Fricis Frīdenbergs (14 gadi). Visīsāko laiku Latvijas ārlietu resora dienestā pavadījis Jānis Brenners, kurš vien pāris mēnešus bijis kara atašejs.
Bibliogrāfija
Ēriks Jēkabsons (sast.), Valters Ščerbinskis (sast.). “Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918–1991” (Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, “Zinātne”, 2003)
“Latvijas valsts ārpolitikas sākums un Ārlietu ministrijas izveidošana” (Rīga: Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, 2014). Pieejams arī: https://www.mfa.gov.lv/lv/gramatas-un-brosuras-par-arlietu-dienesta-vesturi (skatīts: 23.11.2024)
Diāna Potjomkina, “Latvijas ārpolitika.” No: Nacionālā enciklopēdija. Pēdējo reizi precizēts 20.09.2024.
Ainārs Lerhis. “Latvijas Republikas ārlietu dienests 1918–1941” (Rīga: Latvijas vēstures institūts, 2005)
Attēlā: TNMM 21018/1. Lente. Dekoratīvā, Latvijas Republikas karoga krāsās, lietota telpu rotāšanai valsts svētkos Talsos, 20. gs. 20.–30. gadi.