Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera FRIČA BĒRTULSONA FRENCIS

Šogad 11. novembrī aprit simts gadi kopš latviešu tautai nozīmīgas dienas, kad izšķīrās jaundibinātās Latvijas Republikas liktenis. Toreiz, neskatoties uz nevienlīdzīgām un smagām kaujām, mūsu karavīri kā īsteni cīnītāji, saglabājot ticību tikko izveidotai valstij, Daugavas un Lielupes krastos sakāva vācu muižniecības un krievu baltgvardu avantūristu vadītos karapūļus. Pēc tam sekoja niknas cīņas par Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem, kas 1920. gada vasarā vainagojās ar tās atbrīvošanu. Iemūžinot Latvijas Neatkarības karu un godinot tā varoņus, tika nodibināts valsts augstākais militārais apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis. To piešķīra Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kuri ar varoņdarbu kaujas laukā sekmēja Latvijas valsts izveidošanu un tās brīvības nosargāšanu.

Viņu vidū izceļams mūsu novadnieks, 1891. gada 26. decembrī Nurmuižas pagasta „Čužās” dzimušais, Fricis Bērtulsons, kura laika zoba skartais frencis izraudzīts par Talsu novada muzeja krājuma ceturkšņa priekšmetu. Viņš karavīra gaitas uzsāka līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu. F. Bērtulsons dienējis 2. Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljonā, kur 1915. gada martā bija paaugstināts par virsnieka vietas izpildītāju, bet tā paša gada oktobrī, būdams jau frontē, tika paaugstināts par praporščiku. Novembrī F. Bērtulsonu pārcēla uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāko pulku, kura sastāvā, piedaloties vairākās kaujās, viņš ieguva podporučika, poručika un štābskapteiņa pakāpes. Frontē viņš bijis gan sakaru komandas priekšnieks, gan rotas komandieris, bet 1917. gada aprīlī viņu iecēla bataljona komandiera amatā. Par drosmi un pašaizliedzību kaujas laukā F. Bērtulsons saņēma vairākus cariskās Krievijas armijas apbalvojumus, kas pēc krišanas vācu gūstā pie Ikšķiles 1917. gada 20. augustā bija zuduši. No gūsta viņu atbrīvoja 1918. gada septembrī.

F. Bērtulsons 1919. gada 2. jūnijā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, kļūstot par 2. Cēsu kājnieku pulka (vēlāk 5. pulka) 3. bataljona komandieri. Iesākot 8. jūnijā 3. bataljona 10., 11. un 12. rotas formēšanu, kapteinis F. Bērtulsons pēc nedēļas ar pakļautībā esošiem karavīriem iesaistījās vēsturiskajās Cēsu kaujās pret Dzelzsdivīziju un Baltijas landesvēru. Vēlāk cīnījās arī pret bermontiešiem. Taču F. Bērtulsonu ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni apbalvoja nevis par cīņām pret bermontiešiem, bet gan par kaujas nopelniem Latgales frontē pret lieliniekiem. Tā 1920. gada naktī uz 9. jūniju no 5. Cēsu pulka izlasītiem karavīriem saformēja izlūknodaļu, kurai deva uzdevumu saņemt ienaidnieka bateriju aiz Zilupes pie Sierinas sādžas. Ap 2 km uz dienvidiem no Orlovas sādžas nodaļa pārbrida Issas upi un sadalījās 3 grupās. Lielākā grupa F. Bērtulsona vadībā ar 192 vīriem caur mežu devās virzienā uz Sierinu. Atrodoties mežā, kļuva dzirdami ienaidnieka pirmie artilērijas šāvieni. Brienot līdz ceļiem pa purvaino mežu, trieciena grupa puskilometru no Sierinas iznāca mežmalā un devās baterijas virzienā. Tomēr pēc laika sarkanarmieši pamanīja izlūkus un atklāja uguni. Viskritiskākajā brīdī F. Bērtulsons ar saviem vīriem pārgāja triecienā uz Sierinu, bet pārējās grupas uzbruka Baltinas un Novoseļes sādžām. Grupu saskaņotā uzbrukuma un aukstasinības rezultātā ienaidnieka aizsardzība bija salauzta un tas atkāpās, atstājot divus 3 collīgos lielgabalus ar 200 šāviņiem, 2 ložmetējus, 36 šautenes un citas sīkākas lietas. Tieši nocietinātās Sierinas sādžas ieņemšana un vērtīgo trofeju iegūšana kļuva par nozīmīgu pamatojumu F. Bērtulsona apbalvošanai ar Lāčplēša Kara ordeni.

Noslēdzoties Latvijas Neatkarības karam, 1921. gada 10. aprīlī F. Bērtulsonu atvaļināja no armijas, piešķirot jaunsaimniecību „Rijnieki” Nurmuižas pagastā. Talsu apriņķa priekšnieks, novērtēdams F. Bērtulsona militāro pieredzi, viņu 1921. gada decembrī nozīmēja par Talsu apriņķa aizsargu bataljona komandieri. Kopš 1922. gada septembra F. Bērtulsons skaitījās jau kā Talsu aizsargu pulka I bataljona komandieris. Papildus tam viņš aktīvi piedalījās sabiedriskā dzīvē, vairakkārt būdams valdes loceklis Nurmuižas bibliotēkas biedrībā, lauksaimniecības biedrībā un krājaizdevu sabiedrībā. Šo sabiedrībai nozīmīgo darbu pārtrauca padomju okupācija. 1941. gada 14. jūnijā F. Bērtulsonu ar sievu Martu, meitām Rasmu un Veltu, un dēlu Viesturu izsūtīja uz Sibīriju. Mūsu novadnieka, „Lāčplēša”, mūžs aprāvās 1942. gada 14. maijā Vjatlaga 7. lagpunktā. Deportētā Bērtulsonu ģimene Rijnieku mājās atstāja gandrīz visu savu iedzīvi. Starp mantām palika arī Friča Bērtulsona armijas un aizsargu formas tērpa frencis. Tikai Martai Bērtulsonei atgriežoties no Sibīrijas, nākamie „Rijnieku” saimnieki – Rožu ģimene viņai atdeva apģērbu skapi ar visu frenci. Pēc Martas mazdēla Elmāra Orniņa (Rasmas Orniņas, dzim. Bērtulsones, dēls) stāstītā frencis atradās pie vecāsmātes līdz viņas nāvei 1977. gadā, karājoties skapī uz pakaramā ar baltu blūzi apklāts. Pēc tam skapi ar frenci pārveda uz Talsiem Padomju ielas 16 (tag. Mīlenbaha iela) namu, kur dzīvoja Elmārs Orniņš. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Bērtulsoni atgūst „Rijniekus”, un tikai 2000. gadu sākumā frencis atgriežas savā sākotnējā un sen zaudētajā mājvietā. 2019. gada maijā Elmārs Orniņš frenci dāvināja Talsu novada muzejam kā piemiņu par mūsu tēvzemes nelokamu patriotu Frici Bērtulsonu, kurš pat Vjatlagā čekistu pratināts uz jautājumu par Lāčplēša Kara ordeņa saņemšanas iemeslu bezbailīgi atbildēja: „Lāčplēša Kara ordeni saņēmu par drosmīgu cīņu pret boļševikiem.”

Talsu novada muzeja apmeklētāji izstādīto frenci varēs apskatīt līdz decembra beigām.

Alfrēds Moseičuks,
Talsu novada muzeja krājuma glabātājs