Konkurss noslēdzies!

Radošo darbu konkurss “Pastāsti savu Ziemassvētku egles stāstu!” noslēdzies. Pateicība visiem, kuri piedalījās. Paldies, ka esat ieguldījuši darbu, sagatavojot stāstus un attēlus!

Apsveicam uzvarētājus: Kalvi Kalniņu, Emīlu Grīnvaldu, Karlīnu Boteri un Līgu Stepanovu!

Ar uzvarētājiem sazināsimies personīgi, lai vienotos par balvu saņemšanu.

Publicējam šo autoru darbus.

…

Atsaucoties uz Talsu muzeja izsludināto egles stāstu, iesūtu savu versiju.

Pāris gadus atpakaļ tikai sagaidīti Ziemassvētki Talsos, tā kā Talsu dzīvoklis netika ikdienā lietots, tad Ziemassvētku egle tika piemirsta un ja nemaldos tika novākta kaut kad februārī.

Varat iedomāties kāda tā bija.

Ar cieņu, Kalvis Kalniņš

…

Labdien!

Vēlos pastāstīt stāstu par savu mīļāko Ziemassvētku egli. Tas notika pirms diviem gadiem. Tajā vasarā man vecvectēvs bija piedzīvojis infarktu, tāpēc mēs visi viņu ļoti saudzējām, aprūpējām un uztraucāmies par viņu. Tuvojās Ziemassvētku laiks. Mūsu ģimenē tas nozīmē, ka, dodoties pastaigās uz mežu, katrs cenšas noskatīt skaistāko, kuplāko, zaļāko, brīnišķīgāko eglīti, ko svētkos vest mājās. Arī es biju izvēlējies mežā eglīti, ko piedāvāt ģimenei kā labāko variantu.

21.decembrī braucām uz mežu ar mašīnu. Automašīnā bija mana mamma, vecvectēvs un es. Ceļš uz mežu iet paralēli gar dzelzceļa līniju. Braucām, katrs savās domās iegrimis. Līdz pēkšņi atskanēja skaļš taures signāls – PĪ-PĪĪĪĪ! Tas bija vilciens, kas signalizēja, braucot pa sliedēm. Mamma no bailēm gandrīz iebrauca grāvī, jo domāja, ka aiz viņas taurē kāda smagā kravas automašīna. Es arī ļoti sabijos. Bet vecvectēvs smējās, ka vilciens mūs sveicina un novēl veiksmīgu svētku egles atrašanu.

Mežā aplūkojām vairākas eglītes, līdz beidzot izvēlējāmies eglīti, kuru vedīsim mājās. Vecvectēvs to nozāģēja. Viņš iedeva man zāģi, lai aiznesu to mammai uz automašīnu. Es pirmais nokļuvu pie automašīnas un atdevu mammai zāģi. Pagriezos, lai skatītos, kā vecvectēvs nes eglīti. Domās jau redzēju, kā izrotāju to ar baltajiem koka eņģeļiem. Tad pēkšņi vecvectēvs nokrita zemē. Es ļoti sabijos. Abi ar mammu skrējām pie viņa. Domāju, ka viņam atkal palicis slikti ar sirdi. Aizskrējām pie vecvectēva, bet viņš dusmīgi noteica, ka zābaks aizķēries aiz kāda zara, tāpēc nokritis. Mamma paņēma eglīti un nesa to uz automašīnu. Bet es nodomāju – kā vecvectēvs vienmēr māk izvēlēties to skaistāko egli.

Man nav šīs egles fotogrāfijas, tāpēc es to uzzīmēju.  Egle bija vidēja garuma, kupla, stingriem zariem, izrotāta ar gaismas virteni, krāsainām bumbām un zvaigzni galotnē.

Emīls Grīnvalds, 12 gadi.

…

Mana Ziemassvēku egle.

Manā ģimenē mēs pēc egles ejam Ziemassvētku rītā uz mežu.Pēc tam to izrotājam ar bumbiņām un lampiņās, bet  pašās beigās, galotnē uzliekam lielo zvaigzi.

Mežā atrodam piemērotāko eglīti un nesam mājās.

Tas ir mežš pie manām mājām tur ir purvs un dažādas, upītes.Gandrīz katru gadu nākas brist pa sniegu taču dažreiz sniega arī nav.

Vienmēr ņemam līdzi suņus.Tā sanāk kā tāda pastaiga.Atnākuši mājās mes nostādam egli statīvā un paņemam maisus ar rotājumiem un to izgreznojam. Saliekam bumbiņas lentas ar ziemassvētku simboliem.

Tad ieliekam lampiņas  un tās arī iededzinām vēl ieliekam svečturus ar iedektām svecītēm.Un tad zem eglītes paliekam iesaiņotās dāvanas un eglīte klausās skaitītajos dzejoļos.

Lūk tāds ir mans Ziemassvētku eglītes stāsts.

Autors.   Karlīna Botere.

…

Mūsu egle bija izrotāta līdz pusei, jo mazais brālis bija iemācījies staigāt. Es tētim šoreiz nebiju līdzi, jo viņš pārāk ilgi meklē egli, jo viņš grib vienmēr visskaitāko eglīti. Mums arī vienmēr ir viskaitākā egle!

Līga Stepanova

…

Sākuma foto: Sandis Priede