Kokamatniecība Talsu apriņķī
Cauri gadsimtiem līdzās lauksaimniecībai, kā nozīmīgam lauku iedzīvotāju nodarbošanās veidam Talsu novadā, pastāvēja arī amatniecība. Līdz 19. gadsimta vidum laukos izveidojās dažādas amatniecībā nodarbināto ļaužu grupas. No tām vislielākā skaita ziņā bija mājamatnieki – zemnieki, kas darināja ikdienas dzīvei vajadzīgos izstrādājumus. To apstiprina 1823. gada laikrakstā “Latviešu Avīzes” publicētas laba saimnieka pazīmes, starp kurām bija minēta šāda īpašība: “Kas visādus pie mājas būšanas vajadzīgus amatus un roka darbus prot; un māk uztaisīt ratus, ragavas, slieces, riteņus, kas māk traukus stīpot, ir jaunus taisīt, un kas visus darbarīkus, kā arklus, ecēšas, sētavas u.t. jpr. pats taisa.” Tas liecina, ka tolaik, klaušu laikos, Kurzemes zemnieku dzīve pārsvarā balstījās uz naturālo saimniecību. Ar laiku no prasmīgāko mājamatnieku vidus izvirzījās amatnieki meistari, kuri būdami gan kā dzimtļaudis, gan kā brīvie amatnieki pārsvarā strādāja muižas saimniecības vajadzībām. Neskatoties uz dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemes guberņā 1817. gadā, zemnieki uzreiz neieguva zemes iegādes tiesības no muižkunga un dzīves vietas maiņas iespēju guberņas robežās. Šādi lauku amatniecību kavējoši apstākļi tika pārvarēti 19. gs. 40. gados līdz ar pāreju uz naudas nomu, kad, atkrītot vai samazinoties klaušām, pa zemnieku sētām sadalītie kalpi un vaļinieki vienas saimniecības apkopšanai lielā skaitā nebija vajadzīgi. Daļa no viņiem, atpērkoties no muižas vai saimnieka, pievērsās amatniecībai. To rindas papildināja arī sīkie zemes nomnieki. Tomēr par būtisku priekšnoteikumu amatniecības straujam uzplaukumam kļuva Krievijas impērijas patvaldības uzsāktās 1860. gadu reformas, kas lauku ļaudīm deva iespēju brīvi izvēlēties nodarbošanās veidu. Zemnieku un lauku amatnieku pārvietošanās ierobežojumu likvidēšanai liela nozīme bija 1866. gadā izdotam likumam “Par amatniecības un rūpniecības brīvību”, kad amatniecisko ražošanu atbrīvoja no cunftu ierobežojumiem, kas īpaši Latvijas pamatiedzīvotājiem radīja labvēlīgus apstākļus nodarbei ar amatniecību un ražojumu brīvai pārdošanai tirgos. Savukārt attiecīgās izmaiņas sekmēja krasu iedzīvotāju skaita pieaugumu un vietējā tirgū palielināja pieprasījumu pēc amatnieku izstrādājumiem. Tā, piemēram, Talsu apriņķī iedzīvotāju skaits no 51145 cilvēkiem 1857. gadā pieauga līdz 61511 1897. gadā. Talsu miestā dzīvojošo palielinājums bija vēl straujāks. Ja 1863. gadā Talsos dzīvoja 1485 cilvēki, tad 1897. gadā to skaits sasniedza jau 4319 iedzīvotājus. Tas izskaidrojams ar to, ka 19. gs. otrā pusē un 20. gs. sākumā Talsos uz pastāvīgu dzīvi sāka apmesties arvien vairāk latviešu tautības lauku iedzīvotāju. Starp viņiem daudzi bija amatnieki, kuri vācu un ebreju tautības amatniekiem pakāpeniski atņēma noteicošo vietu Talsu saimnieciskajā dzīvē.
Tā kā Talsu novada teritorija aizvien bijusi bagāta mežiem, tad saprotams, ka par vietējo iedzīvotāju galveno izejvielu sadzīves priekšmetu, darba rīku un mājokļu darināšanai kļuva koks. Līdz ar to Talsu novadā kokapstrādāšana palika par vienu no plašākām amatniecības nozarēm, kuras attīstība izteikti iesākās 19. gs. otrajā pusē un turpināja izvērsties 20. gs. pirmajā pusē. Vēl ap 1860. gadu amatniecības uzņēmumi Kurzemes guberņā lielākoties atradās pilsētās, bet neliela patērētāju skaita dēļ bija neapmierinošā stāvoklī. Tolaik visā Kurzemes guberņā ar galdniecību nodarbojās tikai 274 amatnieki, no kuriem 83 bija meistari, 88 zeļļi un 103 mācekļi. Vēl mazāks bija mēbeļu izgatavotāju skaits – visā guberņā vien 45 amatnieki, no kuriem 8 bija meistari, 15 zeļļi un 22 mācekļi. Neskatoties uz strauju industriālās rūpniecības izaugsmi 19. gs. beigās, kuras ražojumiem pēc loģikas vajadzēja izkonkurēt lauku amatnieku produkciju, amatniecībā nodarbināto skaits turpināja palielināties proporcionāli iedzīvotāju skaita pieaugumam. Tādējādi 1897. gadā Talsu apriņķī jau 391 vīrietis un 5 sievietes bija nodarbināti kokapstrādē. No viņiem galdniecībā un mēbeļu izgatavošanā strādāja 64 amatnieki. Pieprasījuma kāpumu pēc profesionālo amatnieku, tai skaitā galdnieku, izstrādājumiem sekmēja arī zemniecības turības pieaugums. Turklāt kokamatnieki, atšķirībā no fabrikās saražotās produkcijas, spēja izpildīt individuālos pasūtījuma darbus sava un tuvējo pagastu iedzīvotājiem, tādējādi padarot to pieejamāku pēdējiem. Izstrādājumu pasūtījuma izdevīgums pie vietējā amatnieka bija saistīts arī ar vienkāršāku vienošanās iespēju par samaksas veidu un apmēru. Neskatoties uz 1905. gada revolūcijas radītiem politiskiem satricinājumiem, 1913. gadā Kurzemes guberņas pilsētās un miestos darbojās jau aptuveni 82 galdniecības ar 380 strādājošiem amatniekiem, bet Talsu apriņķī no 530 amatniekiem 110 bija galdnieki.
Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības iegūšanas sabiedrības pieprasījums pēc amatniecības ražojumiem saglabājās salīdzinoši augstā līmenī, kaut arī 1930. gadu vidū amatniecības nozīme valsts tautsaimniecībā kļuva arvien mazāka. Kā viena no iedzīvotāju elementāro vajadzību apmierinātājām, savu nozīmi amatniecībā saglabāja arī kokrūpniecības nozare. 1935. gadā Latvijā kopējais amatniecības uzņēmumu skaits bija 41096, no kuriem 3820 darbojās galdniecībā un 937 – ratu un kamanu taisīšanā. Savukārt Talsu apriņķis gan pēc uzņēmumu, gan nodarbināto skaita pamatā bija raksturojams kā amatnieku un sīkrūpnieku novads, jo 1935. gadā no visiem saskaitītajiem uzņēmumiem 80% darbojās amatniecības nozarē. Tajos nodarbināto skaits sasniedza vairāk kā 60% no visiem amatniecībā un rūpniecībā strādājošiem. Kokrūpniecība Talsu novadā pēc strādājošo skaita tikai nedaudz atpalika no metālapstrādes un būvniecības nozarēm. Tolaik apriņķī mēbeļu galdniecībā darbojās 50 uzņēmumi ar 63 nodarbinātiem, bet ar riteņu, ragavu, kamanu un ratu pagatavošanu bija saistīti 56 amatnieki no 51 uzņēmuma. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem kopumā Talsu apriņķī kokrūpniecībā, tajā skaitā arī galdniecībā, bija nodarbināti 456 vīrieši un 11 sievietes. Noteikts skaits no viņiem savus galdniecības uzņēmumus uzturēja arī Talsu pilsētā. Pat Latvijas neatkarības kara laikā 1919. gada vasarā Talsos darbojās veselas 13 galdniecības. No to vidus jau brīvvalsts laikā izvirzījās daži amatnieki. Viens no viņiem bija Heinrihs (Indriķis) Krastiņš, kurš piedzima 1883. gada 23. februārī Majoros. Vēl pirms Pirmā pasaules kara apprecot mūrnieka Kārļa Jansberga (dzimis 1861. g.) meitu Paulīni Mariju Augusti (1889–1961), I. Krastiņš 1914. gadā sievastēva īpašumā Pastendes (vēlāk Raiņa) ielā 7 (tagad nojaukta) ierīkoja galdniecību. No tā laika viņa galdnieka un dreijātāja darbnīca izpildīja dažādus pasūtījuma darbus, izgatavojot mēbeles, zārkus un pat bišu mājiņas. 1935. gadā I. Krastiņa galdniecības uzņēmumā bija nodarbinātas piecas personas, bet to skaits citos gados atkarībā no darba apjomiem bija mainīgs. Pēc I. Krastiņa meitas Ernas Valijas (1912–2003) sniegtām atmiņām zināms, ka tēva darbnīcā par galdniekmeistariem strādāja Pauls Dīķis, Oto Frīdenbergs, Ansis Lagzdiņš, Fricis Sarkanābols un Jānis Upmanis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā Krastiņa galdniecību un namu jaunā vara nacionalizēja. Vienīgi 1942. gada augustā I. Krastiņam kā agrākam īpašniekam tika nodota atpakaļ galdnieku darbnīca. Līdz ar padomju varas atjaunošanu to atkal atņēma. Pēc kara padomju gados I. Krastiņš strādāja par virpotāju Talsu apriņķa rūpkombināta 1. galdnieku darbnīcā un dzīvoja ar sievu Talsos Nomas ielā 6 – 1, kuru kā apbūves gabalu ieguva 1920. gados. Heinrihs (Indriķis) Krastiņš mūžībā aizgāja Talsos 1967. gada 17. jūnijā.
Kā nākamo Talsu galdniekmeistaru jāizceļ Žani Sniedziņu Jēkaba dēlu (1881–1954), kurš 1920. un 1930. gados veica galdniecības darbus paša celtā namā un darbnīcā Brīvības ielā 32. Viņš pārsvarā nodarbojās ar augstvērtīgu mēbeļu izgatavošanu, algojot arī dažus palīgstrādniekus. Tā, piemēram, 1935. gadā Ž. Sniedziņa kokapstrādes darbnīcā strādāja trīs personas. Salīdzinot ar I. Krastiņu, Padomju okupācijas vara ar Ž. Sniedziņu izrīkojās vēl nežēlīgāk un netaisnīgāk, ne tikai nacionalizējot viņa uzņēmumu, bet arī pašu 1941. gada 14. jūnijā izsūtot uz Kaļiņinas (mūsdienās Tveras) apgabala Krasnijholmas rajonu. Ž. Sniedziņa kā prasmīga galdnieka un izgudrotāja skarbais liktenis aprakstīts Antras Grūbes rakstā 2016. gada 27. jūnija laikrakstā “Talsu Vēstīs”.
Talsos ar kokamatniecību nodarbojās arī tādi meistari, kuru uzņēmumi nebija tik lieli kā iepriekšminētiem galdniekiem. Viens no viņiem bija 1915. gada 27. februārī dzimušais galdnieks Kristaps Grundmanis Pētera dēls, kurš 1935. gadā kopā ar vecākiem, brāļiem un māsām dzīvoja Baznīcas laukuma 4. namā. 1936. gada 31. maijā K. Grundmanis apprecēja Fabrikas ielā 5 dzīvojošu Talsu miertiesas darbinieci Almu Rūmkalni (dzimusi 1907. gada 11. septembrī), kura ar māti Līnu pēc tēva nāves 1920. gada 6. oktobrī 1928. gadā ieguva mantojumā gruntsgabalu Fabrikas ielā. Almas tēvs Augusts (Austers) Rūmkalns bija sedlinieks un galdnieks, kurš minētās mājas vienā galā ierīkoja savu darbnīcu, kur taisīja zirglietas un mēbeles. Pēc precībām K. Grundmanis pārcēlās dzīvot pie Almas, un viņas tēva darbnīcā turpināja galdnieka amata tradīcijas, izgatavojot dažādas mēbeles. Savu amata prasmi viņš kā māceklis apguva pie Talsu galdnieku meistara Mārtiņa Penkas (1895–1967), kura mēbeļu galdniecība atradās Lielajā ielā 2. Sākumā K. Grundmanis darbnīcā strādāja viens, bet pēc tam pieņēma darbā otru cilvēku. Pašreiz nav zināms, cik ilgi pastāvēja K. Grundmaņa kokapstrādāšanas darbnīca. Taču Talsu novada muzeja krājumā ir 1946. gada 31. janvārī noslēgtais līgums par to, ka K. Grundmanis izīrēja viņam piederošu darbnīcu Fabrikas ielā 5 ar visām galdniecības iekārtām un amata rīkiem Talsu apriņķa izpildu komitejas komunālās saimniecības nodaļas Būvremontu kantorim uz vienu gadu, saņemot par mašīnu un darba rīku iznomāšanu 10% gadā no to vērtības, kas sastādīja 30000 rubļu. Kristapa Grundmaņa pēdējā darba vieta bija Talsu remonta un celtniecības pārvalde, kur viņš strādāja par kādas palīgražotnes vadītāju. Viņa dzīve smagas nieru slimības dēļ aprāvās 1962. gada 17. decembrī.
Starpkaru periodā prāvs skaits galdnieku un citu amatnieku strādāja arī ārpus Talsu novada pilsētām. Līdzīgi Talsiem arī lauku galdnieku darbnīcas pēc lieluma bija dažādas. Viena no lielākām atradās Lībagu pagasta “Veckaimiņos”. Tās īpašnieks bija Juris Grīnblats Jāņa dēls, kurš piedzima 1874. gada 20. decembrī. Viņš pārņēma sava tēva galdnieka prasmi un pakāpeniski apmācīja arī paša dēlu Indriķi. Grīnblatu dzimtas galdniecībā taisīja skapjus, krēslus, bufetes un cita veida mēbeles, ko pārsvarā pārdeva vietējiem iedzīvotājiem. Padomju laikos J. Grīnblata pēdēja darba vieta bija lauksaimniecības artelis “Lībagi”. Viņš nomira 1966. gada 3. decembrī. Turpat Lībagu pagastā darbojās Ābeļu māju saimnieks Fricis Krūzmanis, kurš savus darinājumus rotāja ar skaistiem kokgriezumiem. Viņš piedzimis 1907. gada 21. decembrī un nācis no dzimtas, kurā amatnieki bijuši vairākās paaudzēs. F. Krūzmaņa vectēvs, būdams prasmīgs namdaris, aptuveni 19. gs. vidū uzcēla Ābeļu mājas, bet viņa tēvs Bērtulis Krūzmanis (dzimis 1873. gadā) nodarbojās ar ratu un ragavu taisīšanu. Mantojis vectēva un tēva galdnieka spējas, F. Krūzmanis visu dzīvi turpināja izkopt īsta meistara prasmi, izgatavodams mēbeles un citus sadzīvei vajadzīgos priekšmetus ar neatkārtojamiem kokgriezumu rotājumiem. Viņš nomira 2004. gada 3. septembrī.
Talsu novada muzejā no 23. aprīļa būs apskatāma izstāde, kas būs veltīta 20. gs. pirmās puses kokamatniecībai Talsu novadā. Tā atspoguļos pazīstamāko un ne tik plaši zināmo galdniekmeistaru devumu caur viņiem piederējušām personīgām lietām un viņu izstrādājumiem. Izstādē varēs aplūkot arī plašu tā laika galdnieku darba rīku klāstu, kas rakstā aplūkotā laika posmā pakāpeniski uzlabojās un dažādojās. Tā, piemēram, viena veida ēveles vietā galdnieki un namdari sāka lietot dažādus ēveļu komplektus. Izstādē apskatāmie kokamatnieku instrumenti un izstrādājumi parādīs mūsu novada galdnieku prasmi un meistarību, kas izpaudās viņu darinājumu vienlaicīgā skaistumā un vienkāršībā.
Alfrēds Moseičuks,
Talsu novada muzeja krājuma glabātājs