Katoļu priestera tērpi

Jau no baznīcas pirmsākumiem mācītāji un priesteri valkāja īpašus tērpus, kas bija paredzēti svinīgiem brīžiem baznīcā. Nereti tie bija tādi paši kā ikdienas apģērbi, vienīgi no labāka materiāla. Ar laiku tērpi tika pielāgoti un uzlaboti, līdz tie kļuva par īpašiem liturģiskajiem apģērbiem ar savām dizaina un izmantošanas tradīcijām. Kā pirmo 2022. gada ceturkšņa priekšmetu piedāvājam apskatīt katoļu priestera svētku tērpu komplektu no muzeja krājuma – ornātu, dalmatiku un kapu.

Ornāts (latīniski casula planeta vai paenula) ir viens no visbiežāk nēsātajiem priesteru tērpiem Misēs. Vēsturnieki uzskata, ka visi liturģiskie tērpi ir cēlušies no ikdienas apģērba, ko nēsāja kristietības pirmsākumu laikos. Sākotnēji ornāts bija kvadrāta vai apļveida auduma gabals, kura centrā bija atvērums galvai. Audums sniedzās līdz pēdām, sānos tas bija saņemts kopā, lai atbrīvotu vietu rokām. Daži pētnieki uzskata, ka sākotnēji ornātam ir bijuši divi veidi – ar kapuci un bez. Variants bez kapuces attīstījās par ornātu, ko pazīstam šodien, bet variants ar kapuci kļuva par kapu. Sākotnēji apjomīgā auduma daudzuma dēļ, valkājot ornātu, nebija iespējams brīvi pakustināt rokas, tāpēc tas pakāpeniski tika uzlabots ērtākai valkāšanai. Sākumā tika atvērti sāni, lai atbrīvotu rokas, bet garums palika nemainīgs. Aptuveni 16. gs. ornāts tiek pakāpeniski saīsināts, jo tiek izmantoti arvien smalkāki un smagāki audumi ar izsmalcinātiem izšuvumiem, kas padarīja garo tērpu neērtu ilgstošai valkāšanai. Šī iemesla dēļ ornāts tiek saīsināts līdz mūsdienu variantam.

Mūsdienās katoļu baznīcās tiek izmantoti divi ornātu tipi – romiešu un spāņu. Romiešu tipa ornāts aizmugurē sasniedz 115 cm garumu un 75 cm platumu. Tas ir izšūts ar ornamentētām joslām, kas aizmugurējā daļā veido pīlāru, bet priekšā krustu. Kakla izgriezums ir garš un sašaurinās priekšpusē uz leju. Franču tips ir šaurāks un audums tiek speciāli iestīvināts, priekšpusē plecu daļa ir šaurāka nekā apakša. Ornamentētas joslas aizmugurē veido krustu, bet priekšā pīlāru.

Dalmatika ir diakona virsējais liturģiskais tērps. Pirmoreiz tā pieminēta 4. gs., kad to ieviesa pāvests Silvestrs I. Jau 9. gs. prakse valkāt dalmatiku bija izplatījusies pa visu Rietumeiropu.

Sākotnēji dalmatika bija gara, plata tunika, kas sniedzās līdz pēdām un tai bija ļoti platas piedurknes. Piedurknes sākotnēji bija tik platas, ka sniedzās valkātājam līdz pat ceļiem. Šādā izskatā tā saglabājās vismaz līdz 12. gs., tomēr vēlāk tika gan saīsināts dalmatikas garums, gan sašaurinātas piedurknes. Ar laiku dalmatikām sānos sāka parādīties šķēlumi – no sākuma tikai līdz piedurknēm, vēlāk arī piedurknes bija vaļējas. Nereti dalmatikas tika izgreznotas ar ornamentētām vertikālām joslām visā tērpa garumā, rotātas tika arī piedurknes un tērpa apakšējā mala. Atšķirībā no ornāta, dalmatika jau no sākuma tika uzskatīta par svinīgu tērpu.

Līdz pat 10. gs. dalmatikas bija tikai baltas. 12. gs. beigās pāvests Inocents III oficiāli pieņēma mūsdienās pazīstamās liturģisko tērpu krāsas. Romā un visā Itālijā izmantotajām dalmatikām raksturīgas platas piedurknes,  tērps sniedzās līdz ceļiem, priekšpusē ir slēgts, bet sānos šķēlums ir līdz pleciem. Ārpus Itālijas sastopamajām dalmatikām raksturīgs šķēlums gan sānā, gan piedurknēs tā, ka piedurknes ir vien kvadrātveida auduma gabali, kas krīt pār pleciem. Dalmatiku ornamentācijā raksturīgas divas vertikālas joslas no pleciem līdz apģērba apakšējai malai. Romiešu stila dalmatikām vertikālās joslas šķērso divas perpendikulāras joslas apakšējā malā, savukārt ārpus Romas sastopamajās dalmatikās vertikālās joslas ir platākas un šķērsjosla ir tērpa augšpusē.

Kapa (latīniski pluviale vai cappa) ir grezns apmetnis – vaļējs, pusapļa formas apģērbs, kas sniedzas līdz pēdām un priekšpusē sastiprināms ar greznu sprādzi vai ķēdi. Atšķirībā no citiem liturģiskajiem apģērbiem, kuru izcelsme meklējama laicīgajā apģērbā, kapa radusies kā liturģiskais apģērbs ikdienas lūgšanu rituālos vai svinīgās procesijās brīžiem, kad nēsāt ornātu bija nepiemēroti. Kapa ir viens no retajiem liturģiskajiem apģērbiem, kas laika gaitā ir mainījies ļoti minimāli – sākotnējām kapām bija kapuce, kas ar laiku pārvērtās par izskaistinātu vairoga veida rotājumu apģērba aizmugurē. Kapas bieži tiek greznotas ar ornamentētām joslām gar auguma augšējo malu un bārkstīm.

Pirmoreiz kapa (cappa) pieminēta 8. gs. – Montekasīno kalna abata Teodemāra vēstulē Kārlim Lielajam, kurā bija aprakstīta mūku ģērbšanās paražas. No vēstules noprotams, ka kapa ir ikdienas apģērbs, bieži darināts no viegli iegūstamiem un lētiem materiāliem. Ir saglabājušās liecības, ka tikai 12. gs. kapas, kas darinātas no dārgiem, rotātiem audumiem, tika izmantotas baznīcā ceremonijās, tādējādi kļūstot par liturģisko apģērbu.

Laikam ritot, kapa nav būtiski mainījusi savu formu vai raksturu. Tas ir procesiju tērps, ko valkā visu rangu garīdznieki piedaloties baznīcas procesijās, izņemot priesteri, kad viņam jāpiedalās Svētajā Vakarēdienā. Mūsdienās kapu priesteris nēsā tajos gadījumos, kad netiek vilkts ornāts. Kapas krāsa, tāpat kā pārējiem liturģiskajiem apģērbiem, ir atkarīga no svinamās dienas.

Talsu novada muzejā esošais katoļu priestera svētku tērpu komplekts ir dāvinājums no priestera Andreja Mediņa. Šie tērpi tikuši lietoti Talsu Romas katoļu baznīcā. Tērpi darināti 20. gs. 20.-30. gados.

Informācija iegūta no “Katoļu enciklopēdijas” (1907).

Talsu novada muzeja krājuma glabātāja, Marta Kirilova

Titulattēls TNMM 26819/1-3