Jaunais Talsu kinoteātris
Jaunu posmu Talsu pilsētas kinovēsturē ievadīja 1957. gada nogalē uzsāktā jaunā kinoteātra būvniecība, kura būvprojekts tā paša gada septembrī tika apstiprināts Latvijas PSR Kultūras ministrijā.
Jaunbūves tehnisko uzraudzību uzņēmās Jēkabs Bukevics, bet kopš 1958. gada 1. maija – Zigismunds Vancāns. Jauno platekrāna kinoteātri “Auseklis” atklāja 1960. gada 5. novembrī – t.s. Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 43. gadadienas priekšvakarā ar muzikālo padomju kinokomēdiju “Meiteņu pavasaris.” Tomēr šķiet, ka šis notikums vietējā presē plašāku rezonansi nav guvis, lai gan kinofilmu demonstrēšanas apstākļi Talsos, salīdzinot ar veco kinoteātri, neapšaubāmi bija uzlabojušies. Tagad apmeklētāju rīcībā atradās 17,5 x 14,4 metrus liela kinozāle ar 311 sēdvietām, kas pēc apjoma bija trešā lielākā pēc Pastendes un Mērsraga klubu zālēm. Tolaik kinoteātrim “Auseklis” bija trīs filiāles: kinoteātri Sabilē un Dundagā, kā arī vecā kinoteātra ēka Ezera laukumā 1, kuru no 1962. gada februāra nodeva Talsu skolēnu rīcībā. Tādējādi tas kļuva par pirmo kinoteātri Latvijas lauku rajonos, kur vietējie skolēni pildīja gandrīz visus pieaugušo kinodarbinieku pienākumus – kārtības uzturēšanu, biļešu kontroli, vietu ierādīšanu, bet kinoteātra direktora pienākumus uzņēmās Talsu 2. astoņgadīgās skolas skolēns Juris Bartkevičs – vēlāk populārs Latvijas kino un skatuves mākslinieks. Tomēr šķiet, ka skolēnu kinoteātra modelis nav izrādījies gana sekmīgs, jo vēl 1962. gada decembrī ar Latvijas kompartijas Talsu rajona komitejas un rajona izpildkomitejas lēmumu filiāle tiek slēgta.
1962. gada aprīlī tiek izveidots Talsu rajona apvienotais kinotīkls, kur ietilpst kinoteātris “Auseklis” ar filiālēm Sabilē un Dundagā, kā arī lauku stacionārie kinopunkti. Savukārt 1965. gada sākumā apvienoto kinotīklu pārdēvē par Talsu rajona Kinodirekciju, kas pastāv līdz 1991. gada 31. decembrim.
Krāsaino filmu vietā – melnbaltās kopijas
1960. gados Talsu rajonā darbojās 50 kinoiekārtas, Kinodirekcijas rīcībā atradās 7 automašīnas, kas filmas nogādāja līdz skatītājiem. Bija izveidojies stabils kinomehāniķu kadru kodols, no kuriem vairāki šajā jomā darbojās ilgus gadus: Ivans Ņikiforovs, Vladimirs Einbergs, Vilnis Dāvidsons, Kārlis Andersons, Roberts Strāders, Heinrihs Dombrovskis, Vilnis Treimanis u.c. Kinoteātri bija samērā labi apmeklēti: katrs Talsu rajona iedzīvotājs noskatījās 11 filmas gadā, t.i., teju katru mēnesi devās uz kino. Tomēr dažkārt Talsu kinoapmeklētājiem nācās piedzīvot arī kādu vilšanos. Piemēram, 1970. gadu sakumā kinoteātrī “Auseklis” nereti demonstrēja krāsaino kinofilmu melnbaltās kopijas, radot apmeklētāju neizpratni. Šajā sakarā rajona Kinodirekcija paziņoja, ka filmu krāsainās kopijas parasti demonstrē lielo pilsētu kinoteātros, tāpēc talseniekiem jāsamierinās ar melnbaltajām versijām.
Talsos uzņem spēlfilmas
Jāpiezīmē, ka 1960. un 1970. gados Talsi kļuva par vairāku Rīgas kinostudijas mākslas filmu uzņemšanas laukumu. Piemēram, 1967. gada vasarā Talsos uzņēma daudzas jaunās Aloiza Brenča mākslas filmas “Kad lietus un vēji sitas logā” epizodes. 10. novembrī, kad kinoteātrī “Auseklis” notika filmas pirmizrāde, daudzi zālē sēdošie talsenieki uz ekrāna varēja atpazīt sevi. Ne velti filmas uzņemšanas grupa sirsnīgi pateicās klātesošajiem, īpaši Laidzes ekonomiskā tehnikuma kolektīvam, par palīdzību tās tapšanā. Savukārt 1973. gada vasarā Talsos notika jaunās krāsainās platekrāna kinolentes “Pilsētas atslēgas|” filmēšana, ko pēc rakstnieces Lijas Brīdakas scenārija veidoja režisors Imants Krenbergs. Talsi šoreiz iejutās gluži vai savā ādā, jo filma bija iecerēta kā stāsts par nelielas rajona pilsētiņas ikdienu un ļaudīm, kuri veido tās seju. Tas lielā mērā sasaucās ar tālaika Talsu realitāti, kas arvien vairāk ieguva jaunus, mūsdienīgākus vaibstus. Tomēr citādi filma īpaši neizcēlās citu līdzīgu padomju socreālisma darbu vidū, ja nu vienīgi ar vizuāli savdabīgo mazpilsētas vidi un jauno latviešu aktieru pirmajām kinolomām; galveno lomu filmā atveidoja pazīstamā latviešu aktrise Dina Kuple. Filmas pirmizrāde plašākai publikai notika 1974. gada 26. –28. aprīlī, kad talseniekiem radās iespēja aplūkot savu pilsētu uz lielā ekrāna.
Jāģībst stāvus, bet plāns izpildīts…
1978.gadā kinoteātri “Auseklis” slēdza uz kapitālremontu, un šajā laikā filmas izrādīja brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības kluba zālē, kur bija tikai 130 sēdvietu. Nereti biļešu visiem nepietika, bez tam to iegāde un filmu skatīšanās nebija visai ērta. “Kas kaut reizi dabūjis piesmakušajā BUB klubiņā no stāvus pozīcijas ģībt, tam vairāk pierādījumu tam, ka klubs kino vajadzībām ir pilnīgi nepiemērots, nevajag”, rakstīja kāda kinoapmeklētāja. Vasaras mēnešos organizēja brīvdabas kinoseansus un filmas radīja Kultūras namā, taču rudenī šīs telpas izmantoja Talsu pašdarbības kolektīvi.
Jāteic, ka kinoteātru apmeklēšana tolaik bija visai iecienīts izklaides veids, tāpēc rajona kinodirekcijai nebija sevišķu grūtību plānu izpildē. Vietējā prese ziņo, ka 1978. gada plānu Talsu rajona kinodirekcijas kolektīvs izpildījis jau 21. oktobrī, turklāt arī 10. piecgades plāns pildās sekmīgi. Kinofilmas šajā piecgadē rajonā noskatījušies jau 1,2 miljoni skatītāju. Labāko kinoteātru skaitā ierindots “Auseklis”, kā arī Rojas un Valdemārpils kinoteātri. Katru mēnesi rajona skatītajiem tika piedāvāts vairāk nekā 100 dažādu filmu, kuru vidū aizvien plašāku auditoriju ieguva dokumentālās kinolentes, ko dažkārt demonstrēja pat atsevišķos seansos. Starp apmeklētākām bija Rīgas kinostudijas spēlfilma “Mans draugs – nenopietns cilvēks” ar atraktīvo Jāni Paukštello titullomā, Raiņa lugas ekranizējums “Pūt vējiņi”, “Liekam būt” u.c. Sagaidot padomju kino sešdesmitgadi, virkne Talsu kinodirekcijas darbinieku saņēma PSRS un Latvijas PSR Valsts kinematogrāfijas komitejas apbalvojumus un Goda rakstus. To vidū bija kinomehāniķi Vladimirs Pabijuts, Raimonds Cietvīrs, Heinrihs Dombrovskis, Roberts Strāders, Kārlis Andersons, Maruta Kālberga u.c.
1980. gadu vidū kinoteātrī “Auseklis”, Sabiles un Dundagas kinoteātros uzstādīja modernāku kinoaparatūru – kinoprojektorus KPK 23. Tolaik Talsu kinoteātrī un rajona kinopunktos darbojās virkne pieredzējušu kinomehāniķu: Heinrihs Dombrovskis, Pēteris Nartišs, Bruno Dimovičs, Gunārs Remiņš u.c. Ilgus gadus “Auseklī’’ biļetes pārdeva kasiere Milda Strīpniece, tās kontroleja Līna Cine, kas darba gaitas Talsu kinoteātrī uzsāka vēl 1946. gadā. Ar retiem izņēmumiem, padomju kinolentes talsenieku vidū nebija īpaši iecienītas, bet pastāvīgu apmeklētāju loku iemantoja sentimentālās indiešu melodrāmas un detektīvi.
Sekss, erotika un vardarbība
1991.gadā, sabrūkot PSRS un Latvijai atgūstot neatkarību, beidza pastāvēt arī padomju laika kinoiznomāšanas sistēma. Tās vietā nācās radīt citu kinoaprites modeli, tāpēc 1992. gadā nodibina Talsu rajona pašvaldības kino–video uzņēmums “Auseklis”, kuru jau 1993. gada novembrī nolēma atdot Talsu pilsētas pašvaldībai. Apstākļi jaunizveidotā uzņēmuma darbībai nebija īpaši labvēlīgi. Jau kopš 1992. gada oktobra kinoteātra ēku vairs neapkurināja, vienīgi skatītāju zāli pirms seansiem sasildīja ar aparātu. Daļu kinoteātra telpu izīrēja, lai nodrošinātu uzņēmuma eksistenci.
Lai šajā grūtajā laikā izdzīvotu, skatītājiem tika piedāvāts viss, kas nesenajos padomju laikos skaitījās aizliegts vai uzskatīts par nepieņemamu – vardarbība, sekss, erotika, asinsstindzinoši piedzīvojumi ar dramatiskiem sižeta pavērsieniem, pārsaldināti mīlas stāsti un “bojeviki”. Asu izjūtu cienītāju tolaik Talsos un rajonā netrūka, jo īpaši jaunatnes vidū, tāpēc kinoteātra zāle nereti bija pilna. 1994. gada martā kino–video uzņēmumu reorganizēja, vietējām pašvaldībām pārņemot to teritorijā esošo uzņēmuma īpašumu, bet 1996. gadā tas tika likvidēts. Kinoteātris “Auseklis” joprojām palika Talsu pašvaldības pārziņā, lai gan radās ideja par alternatīvu kinoseansu vietu, sadarbībā ar “Baltic Cinema” izpilddirektoru Rihardu Piku. Tomēr viss palika pa vecam, un kinoteātris “Auseklis” joprojām turpināja pildīt savu ierasto funkciju.
Foto: Talsu kinoteātris “Auseklis”. 1960. gadi. Personiskais arhīvs
Guntars Tenne,
Talsu novada muzeja speciālists vēstures jautājumos