In Memoriam

GITA KĻAVIŅA

(1964. gada 7. jūlijs – 2021. gada 9. decembris)

Šīs baltās ziemas dienas bija pēdējās mūsu – Talsu novada muzeja ilggadējās kolēģes Gitas Kļaviņas mūžā. Grūti pieņemt un apzināties, ka mēs un citi talsinieki vairs rīta stundās neredzēsim Gitiņu raitā solī steidzamies cauri sniegotajiem, skaistajiem Talsiem uz ieputināto muzeju Tiguļkalnā; tajā viņa nostrādāja trīsdesmit  gadus. Viņa bija muzeja dvēsele viscildenākajā nozīmē: inteliģenta, toleranta, sirdsdāsna, ar skaistu rokrakstu. Daiļa un burvīga sieviete. Muzeja rota. Līdzsvars un balanss. Kā mēs tagad dzīvosim?

1990.gada 1. marts bija Gitas (toreiz Japiņas) pirmā darba diena Talsu novadpētniecības un mākslas muzejā vēstures nodaļas zinātniskā līdzstrādnieka aizvietotāja amatā. Turpmāk viņas amatu nosaukumi ir mainījušies, pēdējais – līdz fatālās diagnozes apstiprināšanas brīdim – viņa bija galvenā speciāliste darbā ar sabiedrību. Būt kopā ar cilvēkiem, kalpot tiem un darīt labu – tas bija viņas dzīves eksistenciālais pamats. Dažreiz Gitiņai, šai maigajai, slaidajai sievietei, tā visa ir bijis par daudz un ir piedzīvoti rūgti brīži. Taču aiz viņas paliks viņas personības starojums kopā ar padarītajiem  labajiem  darbiem: muzeja krājumos un dokumentos mēs ilgi atpazīsim Gitas rokrakstā rakstītos tekstus, Talsu Luterāņu baznīcā mirdz ar viņas pašaizliedzīgu gādību atrestaurētā J. S. B. Grūnes altārglezna, Gita, skaistais, sirds tīrais cilvēks, paliks meitā un mazbērnos un tik daudzos citos ļaudīs.

Talsu novada muzejs