Ievainotā atmiņa. Talsu sējums
No 2026. gada 28. marta līdz 2. maijam Talsu novada muzeja izstāžu zālē būs pieejama Lauras Veļas izstāde “Ievainotā atmiņa. Stāsti”, kas turpina radošo un pētniecisko darbu saistībā ar vēsturiskās traumas atbalsīm cilvēku personīgajās un kolektīvajās atmiņās. Izstāde ir cieši saistīta ar autores doktorpētījumu par deportāciju pieredzes ietekmi uz starppaaudžu traumu un mākslinieciskās jaunrades iespējām veidot dialogu ar pagātni. Izstāde veido telpu diskusijai par Latvijas iedzīvotāju deportāciju izraisītās traumas ietekmi uz mūsdienu sabiedrību.
Nosaukums “Ievainotā atmiņa” cēlies no divu jēdzienu savienošanas: “sociālā atmiņa” – kā izpratne par vēsturiskiem notikumiem, sociālpolitiskiem procesiem un to interpretācija, savukārt “ievainojums” – atsauce uz fizisku traumu, kas noved pie izmaiņām ķermenī.
Izstādes pamattēma ir saruna par kultūrtraumas mantošanu no paaudzes paaudzē. Pētnieki norāda, ka kultūrtraumu var pārmantot gan ģenētiski, gan caur audzināšanu ģimenē un sociālo telpu. Tās izpausmes ir ļoti dažādas: trauksme, depresija, nespēja tikt galā ar spēcīgām emocijām, kas noved pie emocionālas atsvešinātības jeb nejūtības, dusmām, destruktīvas uzvedības un intensīvām bailēm.
Lauras Veļas pētījuma centrā ir jautājums – kā vēsturiskas traumas turpina dzīvot mūsu atmiņās, ģimenes stāstos un identitātē. Deportācijas pieredze Latvijā bieži tiek pārmantota ne tikai caur dokumentētiem faktiem, bet arī caur klusēšanu, fragmentāriem stāstiem, simboliem un emocionālām noskaņām, kas nodotas no paaudzes paaudzē.
Būtisku vietu izstādē gan tēlainā, gan arī praktiskā veidā ieņem 3 gadu laikā tapis darbs “Paaudžu sega” – daudzslāņains vizuāls veidojums, kurā apvienoti daudzu izsūtīto cilvēku portreti, kas saglabājušies arhīvu plauktos. Katrs portrets ir individuāls stāsts, bet vienlaikus arī daļa no kopīga vēstures auduma. Sejas izkārtojas kā fragmentēta, bet savstarpēji saistīta atmiņas struktūra, kurā robežas starp personīgo un kolektīvo izplūst. Šajā kontekstā sega kļūst par vizuālu arhīvu, kurā ierakstītas ne tikai biogrāfijas, bet arī emocionālie nospiedumi – zaudējums, izturība un izdzīvošana.
Darbu vizuālajā valodā parādās personisku stāstu fragmenti, dokumentāli motīvi, simboliski tēli un abstrakti atmiņas nospiedumi. Tie veido telpu, kur skatītājs tiek aicināts reflektēt par to, kā individuālā pieredze savijas ar kolektīvo vēsturi. Izstāde aicina ne tikai atcerēties, bet arī domāt par dziedināšanas iespējām – par to, kā māksla var palīdzēt ieraudzīt, saprast un pārveidot traumatiska mantojuma klātbūtni mūsu kultūrā.
Lauras Veļas ģimenē saistībā ar deportācijām virmoja vairāki mīti un neatbildēti jautājumi, mēģinot saprast, kāpēc deportācijas skārušas arī mākslinieces vecvecmammu, Laura devās uz arhīvu, lai gūtu atbildes. Un tā aizsākās vērienīgs pētnieciskais darbs ….
Vairāk par izstādes tapšanu uzzināsiet Talsu novada muzejā 28. martā plkst. 13:00, kad atklāsim vērienīgo, mūs visus vienojošo izstādi “Ievainotā atmiņa. Stāsti”.
P.S. Daļa Lauras Veļas pētniecības gaitā radīto darbu apskatāmi arī Kandavas novadpētniecības muzejā līdz 30. aprīlim.