AktualitātesKrājuma jaunumiPublikācijas

Fragments no kņaza Pētera Išejeva grāmatas “Pagātnes lauskas” par notikumiem Talsu apkārtnē 1905. gadā

Ишеев П. П., князь. Осколки прошлого: Воспоминания, 1889-1959. Нью-Йорк, [1959]. с. 63–71.

1904. gadā es kļuvu par kornetu imperatora Aleksandra III 8. Smoļenskas dragūnu pulkā. [..] Bija saņemta pavēle nosūtīt 20. korpusa komandiera rīcībā divus eskadronus uz Rīgu. Tas bija 1905. gada sākums, revolucionārās kustības pirmais uzliesmojums.

Smoļenskas dragūnu komandieris pulkvedis Vasilijs Kosovs norīkoja 3. un 6. eskadronu, kurus komandēja Baltijā dzimušie rotmistri Jurgenens un fon Samsons-Gimmelšerna. Starp eskadronos norīkotiem četriem virsniekiem biju arī es. Diviziona komandieris bija apakšpulkvedis Popovs, pie kura es pildīju adjutanta pienākumus.

Uz Rīgu mūs aizsūtīja pa dzelzceļu. [..] Rīgā virsnieki negarlaikojās un dzīvoja cepuri kuldami. Taču vienā jaukā dienā sāka zvanīt telefons un korpusa štāba dežūrrakstvedis prasīja pie telefona diviziona komandieri. Es paziņoju, ka apakšpulkveža Popova pašreiz nav, bet pie telefona diviziona adjutants. Pēc dažām minūtēm viņš sacīja, ka ar mani runās korpusa štāba priekšnieks.

“Pie telefona ģenerālis Ebelovs,” es sadzirdēju, “apriņķos sākušies agrārie nemieri. Tieši pēc divām stundām divizionam jāiziet gājiena kārtībā uz Mītavu Kurzemes gubernatora rīcībā.”

Es biju mēģinājis par vienu stundu pagarināt izgājiena laiku, bet saņēmu atbildi: “Es jums teicu – tieši pēc divām stundām, izpildiet to, ko es jums pavēlu”. Tas bija tas ģenerālis pedants, pie kura mēs ieradāmies, atbraucot uz Rīgu, un kurš, norādot apakšpulkvedim Popovam uz krēslu, bet pēc tam man, sacīja: “Sēdieties uz šī krēsla.” [..]

Rīgu ar Mītavu savienoja brīnišķīga četrdesmit verstu gara šoseja. Ātri noejot šo attālumu, mēs pietuvojamies platam tiltam pāri upei, kuras otrā pusē atradās Mītava, bet uz augstienes redzama vēsturiskā pils, kur bija apglabāts Bīrons.

Apakšpulkvedis Popovs, ierodoties pie Kurzemes gubernatora, saņēma no viņa rīkojumu divizionu sadalīt četrās daļās. Es ar puseskadronu biju nosūtīts uz Talsiem, cits puseskadrons ar poručiku fon Vilboa un eskadrona komandieri aizgāja uz barona Bēra muižu. Cita eskadrona puseskadrons ar poručiku Koroļovu – uz Dundagas muižu pie barona Ostena-Sakena, bet cits, ar poručiku Nazarovu, uz Ventspili. Kopā ar viņu bija eskadrona komandieris un apakšpulkvedis Popovs.

Smoļenskas pulka divizions bija pirmā kavalērijas daļa, kas 1905. gadā ieradās Kurzemes guberņā. Turpmāk tur bija jau daļas no visiem Viļņas apgabala kavalērijas pulkiem, kā arī gvardes kavalērija. Bija pat jūras spēku bataljoni.

Talsos puseskadronu es novietoju pilsētas nomalē esošā lielā zirgu stallī, nesadalot to sīkākās daļās, un norīkoju dežūru. Pats dzīvoju viesnīcā, bet naktīs apstaigāju karavīru un zirgu staļļa telpas, pārbaudot dežurētājus.

Vietējās latviešu sabiedrības attieksme pret mums bija ne īpaši draudzīga, un vajadzēja vienmēr būt gatavībā. To apstiprināja gadījums ar manu bijušo klasesbiedru, kornetu Izmailovu.

Komandējot Pleskavas dragūnu puseskadronu, viņš apmetās Tukuma pilsētas pašā centrā esošā viesnīcā, turpat novietojot karavīrus un zirgus. Latvieši šo viesnīcu naktī aizdedzināja un ierīkoja slēpni. Sākās ugunsgrēks.

Panikā un lāgā nepamodušies, uz neapseglotiem zirgiem, dragūni kopā ar savu komandieri izauļoja uz ielas. Tajā pašā laikā no pretī esošiem namiem uz viņiem sāka šaut. Bija daudz ievainoto. Izmailovs saņēma trīs ievainojumus no skrošu šautenes: divus kājās un vienu galvā. Smagi ievainotais ilgi ārstējās, bet pēc tam, ar sava pulka aizgādnes imperatores Marijas Fjodorovnas līdzdalību, tika pārcelts uz galma zirgu staļļiem.

Talsos bija salīdzinoši mierīgi un civilpārvalde mani īpaši netraucēja. Vienreiz apriņķa priekšnieka palīgs Grunts palūdza mani piepalīdzēt viņam kratīšanā, kuru viņam vajadzēja veikt dažas verstis attālā ķieģeļu ceplī.

Es paņēmu līdzi dažus dragūnus un kopā ar Gruntu devos uz šo cepli. Piebraucot pie neliela namiņa, ko apdzīvoja cepļa galvenais meistars, Grunts palūdza mani pie mājas priekšējām un aizmugurējām durvīm nolikt apsargus un nevienu no mājas neizlaist.

Apskatot māju un izvietojot pie durvīm dragūnus, es iegāju istabā, kur pie galda sēdēja meistara meita un kāds pajauns cilvēks. Sāku gaidīt, kamēr citā istabā notiek kratīšana. Beidzot durvis atvērās un ienākušais Grunts teica: “Liekas, ka pabeidzu. Ak jā, jaunais cilvēk, man vajag arī jūs pārmeklēt. Nāciet lūdzu šurp!” Viņš piecēlās un piegāja pie Grunta, kurš sāka viņu aptaustīt un neievēroja, ka viņš tajā pašā brīdī ar nodomu ļāva uz grīdas izkrist saburzītam papīra gabaliņam.

Pēc pārmeklēšanas Grunts aizgāja savākt savus papīrus, bet “jaunais cilvēks” atkal apsēdās pie galda un vērīgi skatījās uz šo papīriņu, kas gulēja uz grīdas starp mani un galdu. Es netālu sēdēju uz krēsla, man rokās bija jājampātaga, ar ko es pakāpeniski sāku uz grīdas guļošo papīriņu tuvināt sev un viņu novērot.

Neizturējis manu skatienu, viņš man uzklupa, bet es ātrāk paguvu paķert papīriņu un instinktīvi to saspiest kreisajā rokā, bet ar labo atgrūdu viņu pie sienas. Bet viņš atleca un izšāva uz mani no neliela atstatuma. Es atrados par mata tiesu no nāves, jo lode nedaudz sāņus no manas galvas trāpīja sienā. Revolveru pirms kratīšanas viņš paspēja iedot blakus sēdošai meistara meitai, savai līgavai.

Jaunajam revolucionāram pietrūka savaldības. Sākumā es vienkārši uzjautrinājos par papīra gabaliņu. Un, iespējams, ka to paceļot un atritinot, būtu izmetis kā nevajadzīgu krāmu. Uz tās bija rakstīts latviešu valodā, kuru es nezināju.

Bet Grunts, izlasot uzrakstīto, teica: “Lūk, jaunais cilvēk, tieši jūs man esat vajadzīgs, man jūs jāarestē.” Uz papīrīša pašrocīgi bija uzrakstīts revolucionāras proklamācijas virsraksts.

Kad atskanēja šāviens, istabā ieskrēja pie durvīm stāvošie dragūni un metās virsū šāvējam, bet es pavēlēju viņu neaiztikt. Ar pajūgu un diviem konvojieriem viņu nosūtīja uz cietumu. Tālākais viņa liktenis man nav zināms.

Kādā svētdienā Sasmakas miestiņā notika baznīcas svētki un gadatirgus. Bija paredzams liels apkārtnes zemnieku saiets, un es saņēmu rīkojumu turp nosūtīt dragūnu vadu. Lai izklaidētos, es ar vadu pats devos uz turieni, bet Talsos atstāju virsdienestā esošo eskadrona vahmistru, kuram uz piedurknes jau atradās divas uzšuves, – uz viņu varēju pilnībā paļauties.

Bija jauka, saulaina diena un, pierikšojot pie Sasmakas, mēs ieraudzījām skaistu ainavu – svētku tērpos ģērbušos milzīgu cilvēku pūli, kas bija sapulcējušies miestiņa nomalē.

Sākumā es nevarēju saprast, ko tas nozīmē. Pat mani dragūni kļuva tramīgi un izvilka nagaikas, kuras viņi brīvajā laikā bija pagatavojuši Rīgā fabrikā “Provodņik”.

Es liku vadam pāriet uz soļiem un lēni tuvojos pūlim. Taču mums tuvojoties, tauta sāka kliegt “Urrā!” Vīrieši uz augšu svieda cepures, bet sievietes māja ar krāsainiem lakatiem. Izrādījās, ka vietējie iedzīvotāji nekad vēl nebija redzējuši kavalēriju. Un, uzzinot no mācītāja par tās ierašanos, ļaudis iznāca mūs sagaidīt un sveikt. Svētki pagāja laimīgi, un kārtība nekur nebija pārkāpta.

Sēžot pie pusdienu galda mācītāja mājā, mani pasauca pie telefona. Runāja diviziona komandieris, kurš man pavēlēja nekavējoties doties uz Dundagu un noskaidrot, kas tur notiek pie poručika Koroļova.

Gandrīz vesela Dundagas pussala, Kurzemes guberņas ziemeļu gals, piederēja baronam Ostenam-Sakenam. Tā bija milzīga majorāta muiža ar 80 000 desetīnām zemes, no kurām 33 000 desetīnas bija mežs. Milzīgas trīsstāvu un četrstūru pils iekšpusē atradās liels pagalms. Apakšā bija visvisādas dienesta telpas, otrā stāvā barona apartamenti, bet trešais bija domāts vienīgi atbraukušiem viesiem.

Kurzemē nepastāvēja lauku sādžas, kādas atradās Krievijas lielākā daļā. Tur katra viensēta bija kā atsevišķa lauku māja. Latvieši, salīdzinot ar mūsu zemniekiem, bija daudz kulturālāki. Gandrīz visi prata lasīt un rakstīt, un katrā mājā jūs varējāt atrast avīzes.

Ostens-Sakens, neskatoties uz milzīgu bagātību, bija ļoti skops un sīkumains. Stāstīja, ka no majorāta muižas, kas viņam pārgāja kā vecākajam dzimtā, viņš ne kapeikas nedeva savam miesīgajam brālim, kurš cieta trūkumu un strādāja par sīku ieredni Mītavā. Latvieši viņu ienīda. Bija pietiekami, lai kāds paņemtu no viņa meža kaut vai zaru, kā barons to sūdzēja tiesā. Mūs, krievu cilvēkus, izbrīnīja arī viņa lopiska izturēšanās pret viņiem. Es personīgi redzēju, būdams viņa kabinetā, kā ienākušais zemnieks nometās uz ceļiem un rāpoja uz tiem, lai skūpstītu viņa roku. Tāpēc nav brīnums, ka revolucionāri par savu sākotnējo eksperimentu vietu izvēlējās Kurzemi.

Kad ierados Dundagas muižā, tad tur ieraudzīju šādu stāvokli: Tosja Koroļovs ieslēdzās pilī, pagalmā ieveda puseskadronu, sagatavoja pārtikas un furāžas rezerves. Bet pats, esot saspringtās attiecībās ar īpašniekiem, sēdēja savā istabā un dzēra, ko sekmēja muižas pārvaldnieks, nodrošinot viņu ar spirtu no degvīna dedzinātavas.

Neskaitot dragūnu puseskadronu, tur vēl atradās arī kājnieku rota. Šo rotu komandēja tās vienīgais virsnieks – rezerves praporščiks. Tajā krievu-japāņu kara gadā tikai regulārā kavalērija bija kaut cik nokomplektēta, bet kājniekos bija jūtams liels virsnieku trūkums; tos sūtīja kā papildinājumu uz Mandžūrijā esošiem pulkiem.

Šajā rotā ne viss bija labi. Zaldāti bija neapmierināti ar praporščiku, kurš viņus slikti baroja. Šī iemesla dēļ vienreiz rota sadumpojās, bet pie praporščika Koroļova atskrējušais feldfēbelis, kuram rota bija pakļauta kā vecākajam dienestā, ziņoja, ka praporščiks sēž vannā un pie zaldātiem nevēlas iet. Acīmredzot, nebūdams autoritāte, viņš no tiem baidījās. Skaidrs, ka ar rotu nebija viss kārtībā. Es par to visu ziņoju Popovam, un šo rotu pēc zināma laika nomainīja ar citu. Bet, kamēr šī nomaiņa notika, man bija jāuzturas Dundagā.

Pirmajā atbraukšanas dienā mani uzaicināja pie barona uz pusdienām. Izņemot kažokādas svārkus, kuros es izbraucu no Sasmakas, man nekā cita nebija. Atteikties bija neērti, bet Koroļovs demonstratīvi nenāca pie viņu galda un ēdienu viņam pasniedza istabā. Es pierunāju Koroļovu, un viņš manis dēļ piekrita doties uz pusdienām.

Baronam bija liela ģimene: apmēram ducis bērnu, pats barons, baronese, divas vecāsmātes, un, ja tām vēl pieskaitītu guvernantus un guvernantes, tad pie galda sēstos divdesmit cilvēku.

Šeit bija īpaša etiķete. Kad mēs ienācām lielajā zālē, sākumā pie mums iznāca barons. Pēc tam mēs ilgi gaidījām. Beidzot parādījās baronese ar bērniem. Barons mūs ar viņu iepazīstināja. Viņa laipni pamāja ar galvu, bet roku mums nesniedza.

Pēc tam visi devās uz drūmo ēdamistabu, pie kuras sienām atradās daudz un dažādu zvēru ragu. Pusdienas ilga bezgalīgi. Vīna uz galda nebija. Pie katra ēdiena pienācās īpašs dzēriens, turklāt to iznēsāja aiz muguras stāvošie livrejās tērptie sulaiņi, bet vairāk par ielieto pusglāzīti mums nepiedāvāja. Tas ļoti nepatika Tosjam Koroļovam.

Mēs vairāk uz pusdienām negājām, jo es savu svārku dēļ pusdienās biju kārtīgi nosvīdis, bet Koroļovs tur nedevās pēc viņa iepriekš noteiktās kārtības. Ēdienu mums pasniedza atsevišķi un vīna netrūka.

Reiz atbraukušais apriņķa priekšnieks mūs brīdināja, ka, pēc viņa rīcībā esošām ziņām, latvieši vienā no svētdienām pēc dievkalpojuma baznīcā grasās mums sarīkot īstu kauju, un ka viņiem ir daudz noslēptu šaujamieroču. Uz to viņus mudina atbraukušie aģitatori, iesakot ielauzties pilī un izrēķināties ar nīsto baronu.

Mēs nolēmām rīkoties. Es ievedu pils pagalmā arī savu vadu. Pils priekšā izrakām ierakumus. Svētdien no rīta tur dežurēja pusrota. Bet puseskadrons atradās seglos un bija gatavībā.

Ieraugot mūsu veiktos priekšdarbus, latvieši neuzdrošinājās atklāti uzbrukt, un viss beidzās labi. Savukārt nākamā dienā, pēc apriņķa priekšnieka uzstājīgas prasības, barons ar visu ģimeni aizbrauca uz Rīgu.

Drīzumā ieradās jauna rota. Es ar vadu atgriezos Talsos, bet Koroļovam bija pavēlēts nodot “valdības grožus” Dundagā jaunam rotas komandierim kapteinim un pievienoties savam eskadronam Ventspilī.

Garlaicība Talsos bija pamatīga. Mīlas romānu nebija, jo aplidot latvietes bija bīstami. Izņemot veco militāro priekšnieku, es ne pie viena nebiju. Bet, par laimi, tas neturpinājās ilgi. Vienā jaukā dienā mani pie telefona pasauca apakšpulkvedis Popovs un paziņoja, ka saņemta telegramma ar pulka komandiera pavēli nekavējoties atgriezt mani pulka štābā. Un tiklīdz Talsos atbrauks eskadrona komandieris rotmistrs Jurgensens, lai es ar visām mantām dodos uz Volkoviškiem. Uz manu jautājumu: “Kādēļ mani pieprasa?”, viņš atbildēja: “Es arī pats neko nezinu!”.

Atbrauca Jurgensens, un es, savācot savas mantas, izbraucu uz Aleksandrovas štābu. Un tikai tur uzzināju, ka esmu iecelts par pulka adjutantu.

Attēls: 8. Smoļenskas dragūnu (vēlāk 3. ulānu) pulka poručiks kņazs Pēteris Išejevs (1882–1974) 1908. gadā

No krievu valodas tulkojis Alfrēds Moseičuks,

Talsu novada muzeja krājuma glabātājs