Es esmu pārnācis mājās

1941. gada 14. jūnijs uz visiem laikiem iekrāsojis drūmu posmu Latvijas vēsturē. Šogad apritēs 79 gadi kopš pirmās lielās deportācijas, kuru nācās piedzīvot vairāk nekā 15 tūkstošiem mūsu valsts iedzīvotāju. Miera laikā tiesiskā valstī dzīvojušie cilvēki padomju varas okupācijas režīma apstākļos tika arestēti par pretpadomju darbību un lopu vagonos aizsūtīti nezināmā svešumā. Pirmās deportācijas mērķis bija apcietināt un fiziski izrēķināties ar Latvijas inteliģenci – valstvīriem, armijas virsniekiem, tiesu un policijas darbiniekiem, politisko partiju biedriem, ievērojamiem zinātniekiem, rakstniekiem, skolotājiem un citu profesiju pārstāvjiem. Represijas tika vērstas arī pret viņu ģimenēm – sievietes, bērnus un gados vecus cilvēkus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem, izsūtījumu pamatojot ar  ģimenes galvas arestu.

Baltijas valstu pamatiedzīvotāju izsūtīšanu uz mazapdzīvotiem un attāliem PSRS rajoniem padomju represīvie orgāni uzsāka tūlīt pēc šo valstu iekļaušanas PSRS un regulāri turpināja līdz 1950. gadu beigām.

Ceļā uz ešelonu – deportēto nogādāšana Stendes stacijā.
Fotografēts caur logu  pie Stendes baznīcas. 1949. gada 25. marts.
Foto: Jānis Indriks. Talsu novada muzeja krājums

1949. gada 25. martā padomju okupācijas vara veica otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju. Tās nolūks bija salauzt pretestību kolektivizācijai. Būtisks, taču ne galvenais mērķis bija arī apspiest bruņoto pretošanos, kas izpaudās mežabrāļu darbībās.

Izsūtāmo iekraušana lopu vagonos.
Fotografēts caur dzīvokļa logu. 1949. gada 25. marts. Foto: Jānis Indriks.
Talsu novada muzeja krājums

1946., 1947., 1950., 1952., 1953. gadā no Talsu rajona izsūtīja 24 “Ar nāvessodu notiesāto un nošauto “dzimtenes nodevēju” ģimenes locekļus”, no kuriem 38% bija bērni vecumā no 3 līdz 11 gadiem.

Lidija Grīnvalde,

Talsu novada muzeja speciāliste vēstures jautājumos

*

Talsu novada muzeja piedāvājumā ir ceļojošās izstādes, kas veltītas 50 padomju varas pastāvēšanas gados represētajiem  Latvijas iedzīvotājiem.

“Sibīrija bērnu likteņos” ar  fotogrāfijām un bērnu atmiņu stāstu fragmentiem vēstī par piedzīvotajiem ciešanu, pamestības un neaizsargātības gadiem, caur kuriem vecāki prata saglabāt labestību, mīlestību, darba tikumu un tieksmi pēc izglītības, ieaudzinot šīs īpašības savos bērnos.

“To dienu acīm”  ir veltījums 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtītajiem Talsu novada iedzīvotājiem. Minētā laika notikumi un dzīve izsūtījumā atspoguļota caur Daumanta Birznieka dienasgrāmatu zīmējumos, Osvalda Grandmaņa dienasgrāmatas fragmentiem un Adeles Eimanes, Māras Eimanes un Augustes Bergas no izsūtījuma 1946. – 1950. gadā sūtītajām vēstulēm.

“Es esmu pārnācis mājās” ir stāsts par padomju varas sagrautajiem Latvijas iedzīvotāju sapņiem – latviešu zemnieka sapni par savu māju, saimniecību un iekopto sētu. Arī par to, kā sapnis tiek iznīcināts, atstājot izpostītas cilvēku dzīves. Iekļaujot visu minēto, tas ir stāsts par cilvēku sīkstumu spējā izdzīvot un uzdrīkstēšanos palīdzēt citiem. Klaubergu ģimenes gaitās atpazīstami neskaitāmu citu ģimeņu likteņstāsti.