Ēka Baznīcas laukumā 1
Talsu vēsturiskajā centrā, Baznīcas laukumā 1 atrodas tā dēvētais „Melnā Gaiļa” jeb Hercberga nams, kurš, spriežot pēc ēkas barokālajām būvformām, celts vēl 18.gadsimtā.
Vēlāk tā ieguvusi pašreizējo klasicisma laikmeta veidolu ar tradicionālajiem sešrūšu logiem, stūru rustiem un reprezentablu ieejas durvju portālu ar lielu virsgaismas logu augšdaļā. Tomēr par celtnes senāku izcelsmi liecina augstais divslīpju jumts ar pusnošļauptiem galiem, izteikti profilētā dzega un tradicionālā trīsdaļu plānojuma pamatstruktūra ar apjomīgu apvalkdūmeni ēkas centrā. Teodors Dzintarkalns (1874–1937) par šo ēku savulaik rakstījis, ka to cēlis Pastendes barons fon Hāns un tur atradies baznīcas krogs, savukārt 1837.gadā sastādītajā Talsu namīpašumu sarakstā par tās īpašnieku minēts kāds Ašenbergs. Līdzīgi citām Kurzemes–Zemgales hercogvalsts pilsētām un miestiem, ap tirgus laukumu parasti atradās ievērojamāko pilsoņu un tirgoņu ēkas, kuru īpašnieki Talsos nereti bija Nurmuižas, Pastendes vai citu tuvāko muižu baroni. Dzīvojamās ēkas izvietojums pie Talsu sabiedriskā un ekonomiskā centra līdzās luterāņu dievnamam bija vērtība pati par sevi, tāpēc vietējie tirgoņi to prata attiecīgi novērtēt. 1879.gadā, kad te saimniekoja Talsu tirgonis Zālamans Bērmans, ēku piepeši piemeklēja postošs ugunsgrēks. Par laimi, ugunsdzēsējiem tomēr izdevās ugunsnelaimi novērst un izglābt nama apakšstāvu, zem kura tolaik atradās vairākas vātis (lielas mucas) ar spirtu. Kopš 1905.gada ēkas īpašnieks bija Vulfs Hercbergs, un 1920.gadu sākumā šeit bija izvietota F.Nātiņa viesnīca, kur iebraucējiem piedāvāja mēbelētas istabas un labas pusdienas. Savukārt 20.gs.30.gados nams piederēja Josefam Hercbergam, Vulfa Hercberga mantiniekam, un tur atradās Vulfa Hercberga dzelzs un tērauda preču tirgotava, kā arī īpašnieka dzīvoklis. 1930.gada oktobrī Talsu pilsētas dome kādā no ēkas apakšstāva istabām atļauj noturēt svētbrīžus t.s. Misiones biedrībai, un tolaik te dzīvojis Talsu vasarsvētku draudzes sludinātājs Gustavs Matrozis. Savukārt 1936.gadā ēkas bēniņstāvā divistabu dzīvokli īrēja frizieris Pēteris Ulpe, kurš bija iecerējis ar viltīgu mahināciju tikt pie prāvas apdrošināšanas naudas. Viņš savās istabās izvietoja dažādus viegli aizdedzināmus priekšmetus – salmus, malku, grāmatas, papīra kaudzes un izārdītus gultas maisus, bet dzīvokļa logus aizklājis ar biezām segām, lai liesmas nemanītu no ielas. Naktī uz 14.augustu par piedāvāto 40 Ls atlīdzību tas viss bija jāaizdedzina Krišam Vikštremam, bet pēdējais par to izpļāpājās sievai, kura nekavējoties informējusi policiju. Tādējādi Pēteris Ulpe ticis notiesāts uz gadu cietumā, bet senā celtne laimīgi izglābusies no draudošās ugunsnelaimes.
Padomju varas laikā ēka nacionalizēta un to apsaimniekoja Talsu pilsētas namu pārvalde, kas ēkā iekārtoja vairākus dzīvokļus. Vēl 1951.gadā ēkas kreisajā galā atradās apdzīvojama koka piebūve ar atsevišķu ieeju no Baznīcas laukuma, zem kuras atradās mūra pagrabs, taču vēlāk tā nojaukta un pagrabs aizbērts. Līdz pat 20.gs.70.gadiem ēkas pagalmā atradās divas divstāvu guļbaļķu celtnes ar kārniņu jumtiem, no kurām vienā bija iekārtots malkas šķūnis, bet ēkas pretējā galā – divas apdzīvojamas istabas. Otrā koka divstāvu ērberģī atradās divi dzīvokļi. 1984.gadā veco koka dzīvojamo ēku vietā pagalmā uzcēla vienstāva dēļu šķūni ar diviem perpendikulāriem korpusiem, ķieģeļu stabiem un šīfera jumtu. Pamatīgi būvētā guļbaļķu celtne šobrīd ir nozīmīgs Talsu vecpilsētas apbūves elements un būtu saglabājama kā senākās Talsu pilsētas vēstures lieciniece.
Guntars Tenne,
Talsu novada speciālists vēstures jautājumos