Dziesmu svētki. 1945. – 1985. gads

Dziesmu garu pilnībā neapslāpēja arī 2. pasaules kara un pirmo pēckara gadu drūmā ikdiena. Lielāki vai mazāki kori tomēr darbojās gan Talsos, gan citās toreizējā rajona vietās.

Pēckara laiks nāk ar savām pārmaiņām. Jaunā vara noliedz visu, kas saistās ar „buržuāzisko Latviju”, tomēr zem lozunga „Māksla pieder tautai”, prasa mākslinieciskās pašdarbības attīstību un masveidību. Tādējādi jau 1945.gadā tiek organizētas pašdarbības skates, kurās piedalās kori, deju kolektīvi un dramatiskie pulciņi. Šajā laikā ievērību gūst skolotāja un diriģenta Aleksandra Saliņa (1918-1988) vadītais Tiņģeres koris, kas līdz 1948.gada dziesmu svētkiem, piesaistot Valdemārpils un Ārlavas pagasta dziedāt gribētājus, izaudzis par spēcīgu pie 100 cilvēku lielu kolektīvu . Koris gūst panākumus gan apriņķa skatēs, gan lielajos Dziesmu svētkos, iegūstot 2.prēmiju jaukto koru grupā.

Izstādē vairāk uzmanības veltīts Talsu koriem, kuru pamats ir 1947.gadā dibinātais Talsu kultūras nama jauktais koris ar diriģentu Arvīdu Vainovski (1910-1988). Uz pirmajiem Dziesmu svētkiem koris apguva jauktā kora repertuāru un papildus vēl sieviešu grupa- sieviešu kora repertuāru, bet vīri – vīru kora. Tie svētkos ieguva apbalvojumus : sieviešu koris 1. prēmiju, bet vīru koris – otro. Dažādos sastāvos un ar dažādiem nosaukumiem Talsu kori piedalījušies visos Dziesmu svētkos. Tagad tos pazīstam kā sieviešu kori „Vaiva” un vīru kori „Dziedonis”. Pieminēti arī šo koru diriģenti, kuri ar savu enerģiju, aizrautību un harizmu, katrs devis ieguldījumu koru izaugsmē. Te minami Arvīds Vainovskis(1918-1988), Ansis Alberings (1925-1999), Gastons Šteins (1930-2011), Zigfrīds Zvagulis (1927), Pēteris Sarma (1940-1997), Skaidra Zvejniece (1937), Benita Paegle (1944) un vēl daudzi citi.

Nevar aizmirst deju kolektīvus,  jo no 1948.gada svētkos piedalījās arī  tautisko deju kopas vai deju kolektīvi. No šī laika aizsākās tradīcija Dziesmu svētku laikā rīkot arī deju svētkus. Atkal izceļams Talsu kultūras nama deju kolektīvs, kurš par panākumiem republikas skatē jau 1946. gadā tiek izvirzīts dalībai Vissavienības mākslinieciskās pašdarbības skatē Maskavā. Pirmajos Dziesmu svētkos kolektīvs iegūst 2. prēmiju. Talsu kultūras nama deju kolektīvs ir pirmais no rajona kolektīviem, kurš 1960.gadā iegūst Tautas kolektīva goda nosaukumu. Pavisam šis nosaukums ir piešķirts šādiem Talsu rajona kolektīviem: pūtēju orķestrim „Talsi” (1970), Laidzes ekonomiskā sovhoztehnikuma deju kolektīvam „Žīga” (1970) un Roja kultūras nama jauktajam korim (1980).

Svarīga loma svētku sagatavošanā ir to noformējumam. Pirmajos pēckara svētkos gan svētku gājienā, gan estrādes akcentos ļoti izteikti redzamas partijas un valdības noteiktās „nodevas” Staļina personības kultam – gājieni nebija iedomājami bez vadoņa portreta, planšetēm ar plāna izpildes rādītājiem un sarkanajiem karogiem. Tomēr galvenā vieta bija un palika pašiem dziedētājiem un dejotājiem , kas neskatoties uz grūtajiem pēckara saimnieciskiem apstākļiem, bija tērpti tautas tērpos. Ja 1948.gada svētkos retam kolektīvam bija iespēja iegādāties jaunus tērpus, tad vēlākos gados par to iegādi rūpējās vairāk vai mazāk centralizēti, caur ministrijām izdalot kolektīviem attiecīgo audumu un citu materiālu daudzumu, šūšanu uzticot vietējām sadzīves pakalpojumu darbnīcām vai kombināta „Māksla” kolektīvam. Īpaši par savu pašdarbības kolektīvu noformējumu iestāžu un organizāciju arodbiedrības rūpējās, sagaidot Dziesmusvētku simtgadi 1973.gadā. Izstādē parādīti gan koristu, gan dejotāju tērpi, lietoti dažādos laika posmos. Vecākais ir Talsu kora dziedātājas Lonijas Dīriņas tērps, ar kurš darināts1938.gada Dziesmusvētkiem, bet valkāts arī pirmajos pēckara svētkos. Tam līdzās ir Stendes deju kolektīva tērps, kas šūts 1950.gadu sākumā, izmantojot vienkāršu piemērotu vilnas audumu. Tajā pat laikā jau 1948.gada svētkos Tiņģeres kora pārstāve lepojās savam novadam atbilstošos brunčos, kas austi īpaši šiem svētkiem. Talsu deju kolektīva dalībnieki atceras, ka pirmie tērpi bija jāgatavo pašiem pēc mākslinieka Žaņa Sūniņa metiem. Jaunieši kolektīvi tinuši dzijas, krāsojuši un devuši noaust audeklu.

Veidojot Dziesmusvētku izstādi nav iespējams parādīt visu svētku daudzslāņainību. Izstādē praktiski netiek parādīta svētku mākslinieciskā puse-repertuārs, komponisti, jaunrade. Gribot negribot atspoguļojas sociālpolitiskā funkcija, jo padomju periodā visi Dziesmusvētki ir ļoti politizēti – pieskaņoti kādam valstiski svarīgam politiskam notikumam. Taču svētkos visspilgtāk izpaužas pilsoniskās komunikācijas un brīvprātīgās līdzdarbošanās prieks kā no dalībnieku, tā skatītāju puses. Un, protams, lepnums par savu piederību latviešu tautai – nacionālās identitātes apzināšanās.