Daces Alsbergas apkopojums

“Talsu Apriņķa Vēstnesis” jau 1921. gada 21. janvāra numurā ievietoja pārpublicētu ziņu, ka pēc ziņām no Helsinkforsas (šodien Helsinki), Francija nolēmusi Baltijas valstis un Gruziju atzīt de jure.

Pēc nedēļas avīzes “galviņu” rotāja lieliem burtiem veidotā ziņa – “Antantes premjeru konference Parīzē un Somija atzinušas Latvijas patstāvību.”

“Latvija Atzīta kā patstāvīga valsts. Latvija uzņemta Eiropas valstu saimē. Pēdējā laikā mēs paši centāmies pēc patstāvības, pēc atsvabināšanas no citu aizbildniecības.

Mūsu dūšīgais kara spēks, varonīgi cīnīdamies, atgaiņāja uzbrucienus Latvijai. Lielākais vairākums no iedzīvotājiem, centīgi strādājot, uzturēja kara spēku un valsti. Citas, vecākas valstis, nolūkojās mūsu darbā un atzina, ka latvieši ir spējīgi paši noorganizēt savu kārtību, savu valsti un noteikt par savu attīstību. Atliek mums tālāki strādāt vienotiem spēkiem un izkopt Latviju.”

Bet jau nākamajā piektdienā, 4. februāra numurā lasāms par notikumiem, talsiniekiem pulcējoties, lai paustu prieku un lepnumu.

Autors K. B.

“Manifestācija* Talsos.

Ceturtdien, 27. janvārī uz vakara pusi pa Talsiem izplatījās vēsts, ka Latvija no Lielvalstīm atzīta kā patstāvīga, pate par savu likteni lemjoša valsts. Pilsēta tūliņ sāka pušķoties valsts karogiem. Piektdien šim notikumam par godu notika lieliska manifestācija. Ap plkst. 11 uz otrdienas tirgus laukuma ieradās Talsu vidusskola, tad pamatskola, kursu audzēkņi, ierēdņi un daudz publikas. Ar uzrunu pie sapulcējušamies griezās pils. galva Staprans*, norādīdams uz šās diena Lielo nozīmi. Latvija līdz šim pate revolucionārā ceļā izkarojusi sev brīvību un patstāvību, tagad šī patstāvība atzīta un sankcionēta no citām valstīm. Cīņa dēļ patstāvības dūrejusi vairāk gadu desmitus, daudz krituši, izpostīti, izsūtīti uz citurieni. Nu latvieši panākuši pēc kā cīnījušies, iekārtojuši savu dzīvi un citiem bij latviešu spējas jāatzīst. Tāpēc šī diena ir gaiša saules diena Latvijai, pirmā diena, kad latvieša cilvēks nostājas ar gluži vienādām tiesībām līdzās anglim, francūzim, vācietim, krievam. Latvietim nu ir sava pilntiesīga tēvija. Latvietis palicis par pilntiesīgu pasaules pilsoni.

Pēc pilsētas galvas runāja apriņķa padomes priekšsēdētājs Putnaērglis**. Kamēr latvieši pazīstami kā tauta, šī latviešiem ievērojamāka diena. Agrāki neviens latvieti nebij atzinis par pilntiesīgu pilsoni, visi viņu vajājuši, kalpinājuši, minuši latvieša augstākās jūtas ar kājām. Tomēr latvietis visu izturējis, izcietis, un tagad nostājas līdzi tiem, kas agrāki uz latvieti noskatījās, kā zemāku radījumu. Latvieši daudz cīnījušies, daudz cīņās krituši – pieminēsim visus ar bijīgu klusēšanu. Atskanēja “Dievs, svētī Latviju” spēcīgās skaņas. Pēc tam manifestanti iesāka gājienu pa Talsu galvenām ielām. No gājiena tika liels iespaids: karogi plivinas, atskan dziesmas, te no gājiena priekšgala, te no viduča. Gājiens izstiepies ap pusversti (nedaudz vairāk kā puskilometrs) garumā, jo kā piektdienas dienā pievienojas ir pilsētnieki, ir laucinieki. Manifestācija nobeidzas ar dievkalpošanu baznīcā, kur mācītājs noturēja svinīgu pateicības lūgšanu brīvajai Latvijai, aizrādot, ka tikai tā tauta, kas turas pie Dieva un tikumiem, zeļ un plaukst kā koks, kas pie ūdens upēm stādīts un nes augļus savā laikā, viņš nesavīst, un viss, ko viņš dara, labi izdodas. Pēc dievkalpošanas ērģeļu pavadībā nodziedāja trīs reizes “Dievs svētī Latviju!” Pēc tam katrs gāja uz savām mājām.”

*Manifestācija – publiska masveidīga uzstāšanās; ielu demonstrācija, gājiens.

** Jānis Staprāns (1869-1952) – skolotājs, Talsu pilsētas pamatskolas pārzinis, Talsu pilsētas galva no 1920.-1922. gadam, Talsu Latviešu sadraudzīgās biedrības priekšnieks, Talsu sociāldemokrātu vadītājs.

*** Jānis Putnaērglis (1862-?) – Talsu apriņķa valdes priekšsēdētājs 1920.-1928. gadam.

Tajā pašā lapaspusē ievietots kāda cita aculiecinieka vērojums.

Autors J.T “Ko redzēju piektdien Talsos.

Braucu piektdien ar malku uz Talsiem. Diena ļoti skaista, saule mirdzina sniega pārslas, bet salst gluži labi: īsta ziemas diena. Labi būtu, ja tādas dienas pastāvētu ilgāku laiku. Braucu pa Dundagas ielu. Redzu un brīnos: visi nami izpūšļoti karogiem. Kas tad būs noticis, vaj Ulmanis būs atbraucis uz Talsiem? Būs manim arī jāpaklausās, ko viņš runās. Iebraucu sētā, nokrāvu malku un sāku apvaicāties, priekš kam īsti tie karogi izlikti. Talsenieki man atbild, ka nekāda Ulmaņa nav Talsos, bet no viņa saņemta telegramma, ka Eiropas lielvalstis atzinušas Latviju par patstāvīgu valsti. Tāpēc jau no vakardienas izgreznojusies karogiem, veikalus taisīs ciet un sarīkos svinīgu gājienu pa pilsētu. Gāju uz mazo tirgus laukumu. Tur jau stāvēja daudz cilvēku. Kā pirmie manifestanti garā skaistā rindā pienāca vidus skolas skolēni, skolotāj u pavadībā. Pēc tam plūda šurp viena grupa pēc otras. Visiem prieks laistās sejā un sirsnīgi spiež viens otram roku, novēlēdami laimes uz šo svarīgo gadījienu. Uzstājas pilsētas galva Staprāna kungs ar runu – visi noņem cepures. Runu nobeidz ar “Dievs, svētī Latviju”, kura tiek nodziedāta daudz sirsnīgāki un pašapzinīgāki, kā agrāk. Tad manifestanti, pēc runām un urra kliedzieniem, sāk kustēties kā gara čūska, visi iet pa pilsētas ielām, it kā gribēdami pilsētai pasacīt savas jūtas. Gājiens ieiet baznīcā. Mācītājs ilgi jāgaida: viņš nav vēl atbraucis Talsu baznīcā! Tu pirmo reizi savā garajā mūžā redzi latviešus ar tādām pacilātām, drošām jūtām stāvam, kā šodien. Allaž latvieši nākuši salīkuši, bailīgi, kā jau grēcīgi cilvēki pār Dieva nama slieksni. Tagad latvieši nenāk nest grēka upurus, bet pateicības un slavas upurus, ka viņu vēlēšanās sasniegtas, ka viņi vairs nava kalpojama tauta. Skats uz altāra gleznu: Jēzus uzbrauc godībā, Jēzus apgaismošanas, godināšanas skats. Latvju tauta! Tagad tu arī tieki godināta, apskaidrota. Tu arī tiki nievāta, pulgota, kalpināta, pazemota līdz nāvei, līdz krusta nāvei. Tev bij jāiztur garš, garš Golgātas ceļš. Tu, latvju cilvēks, to izturēji, visu pārcieti! Tagad ir tava apskaidrošanas diena.

            Nu atnāks latviešiem tie laiki,

            Ko citas tautas ilgi redz.”

Talsu Valsts Vidusskolas skolēni un skolotāji Latvijas patstāvības atdzīšanas gadījumā, nosūtījuši sekojošu satura telegrammas:

Latvijas Satversmes Sapulcei: “Sakarā ar Latvijas atdzīšanu de jure, Talsu Valsts Vidusskola apsveic Jūs kā augstākās varas nesēju Latvijā.”

Latvijas Armijai: “Esi sveicināta Latvijas patstāvības atdzīšanas svētkos!”

Latvijas Ministru Prezidentam: “Talsu Valsts Vidusskola novēl Jums Jūsu vārda dienā ilgu mūžu nodzīvot, saules mūžu piedzīvot.”

Talsu Sadraudzīgās biedrības Valdes 14. februāra sēdē nolēma sarīkot kuplus svētkus Latvijas valsts tiesībai atzīšanai par godu. Svētki sadalīti trīs galvenās daļās. 1.) Latvijas bezcerības laikmets, 2.) cīņas laikmets un 3.) Latvijas kā valsts. Svētku programma sastāv no dziesmām, deklamācijām, referātiem, apsveikumiem un dzīvām gleznām. Svētkus sarīkos 6. martā š. g. galīgu svētku programmu izstrādās svētku komiteja.

Par notikumu stāsta autors G. L. 11. marta numurā.

“Latvijas tiesiskās atzīšanas svētki Talsu Sadraudzīgā Biedrībā.

Svētdien, 6. martā, vietējās sabiedriskās organizācijas un pašvaldības iestādes kopā ar Talsu Sadr. biedrības valdi sarīkoja biedrības namā svētkus, Latvijas tiesiskai atzīšanai par godu. Svētki dalījās 3 galvenās daļās. 1) latviešu klaušu laikmets, 2) Cīņu laikmets un 3) Latvija kā patstāvīga valsts. Katrā no šām daļām ietilpa deklamācijas, dziesmas, dzīvas gleznas un svētku runas. Svētkus atklāja ar valsts himnas 3 reizes nodziedāšanu. Pirmās svētku programmas daļas izpildījums, ar mazu traucējumu, atstāja uz skatītājiem dziļu iespaidu. Dzīvā glezna “Klaušu laiki”, tautas dziesmas “Kas tie tādi, kas dziedāja” pavadījumā tik spēcīgi raksturoja verdzības laikmetu. Biedrības pr.[iekšsēdētājs] Zaudmans* īsos vārdos attēloja svētku nozīmi. Tā runu pārtrauca ziņa par izcēlušos ugunsgrēku ārpus pilsētas. Šis uztraukums arī vispāri pa daļai izjauca skatītājiem pirmās svētku programmas daļas iespaidus.

Otra programmas daļa attēloja cīņu laikmetu un latviešu bēgļu gadus. Šo pārdzīvojumu kopums bija savienots spilgti traģiskā dzīvā gleznā.

Te apr.[riņķa] valdes loc. Pētersons** īsā pārskatā atgādināja cīņas par Latvijas valsti, beigdams ar aizrādījumu, ka Latvija no ārzemes droša, jāveido iekšiene, jāreorganizē steigā radītais uzbūves darbs, jālūko, lai asinis velti nav izlietas.

Trešā svētku programmas daļa modināja uz darbu, noturēt cieti iegūto. “Mēs gribam būt kungi savā dzimtajā zemē!” Ar sajūsmu biedr.[ības] pr. Zaudmans aicināja strādāt. Zemkopībai nāks palīgā rūpniecība, rūpniecībai tirdzniecība. Latviešu rokas lai rada, liec, veido un stiprina. Dzīva glezna, Latvija ar savām trīs meitām (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) uz klausītājiem atstāja jūsmīgu iespaidu. Beigās svētku viesus sirsnīgi apsveica Latv.[iešu] Jaun.[atnes] Sav.[ienības] Talsu organizācijas vārdā V. Freiman jaunkundze. Valsts vidus skolas vārdā A. Freijs****, apriņķa valdes vārdā Putnaērglis, no svētku viesiem skolot. Reiznieks*****. Svētki beidzās nodziedot sajūsmā “Dievs, svētī Latviju” no visiem svētku viesiem ar vētrainiem urrā saucieniem. Liels paldies darba darītājiem. Vēlams būtu, ka Sadr. biedr. biežāki sarīkotu tamlīdzīgus vakarus, kuri izkop un padziļina tautā valstisku apziņu.”

*Teodors Zaudmanis, vēlāk Tīcs Dzintarkalns (1874-1937) – skolotājs (1920-1933) Talsu vidusskolā un Valsts Talsu ģimnāzijā, Talsu Latviešu sadraudzīgās biedrības vadītājs, pilsētas galva (1923), novada vēstures notikumu apkopotājs, Talsu vidusskolas kultūrvēsturiskā muzeja dibinātājs.

** Fricis Pētersons, vēlāk Mežmalietis (1897-1943) – arī laikraksta “Talsu Apriņķa Vēstnesis” redaktors.

*** Vera Freimane (1899-1978)  – Talsu latviešu jaunatnes savienības priekšsēdētāja (1920.-1925. un 1928.-1929. gadiem).

**** Alberts Freijs (1903-1968) – tobrīd vidusskolas skolēns, pirmā – 1922. gada – izlaiduma absolvents, vēlāk teologs.

***** Aleksandrs Reiznieks (1894-1967) – laikraksta “Talsu Apriņķa Vēstnesis” redaktors, Talsu apr. padomes sekretārs un valdes darbvedis, pilsētas galva (1923.-1931. un 1931.-1937. gadam).

Sagatavoja Dace Alsberga