Ceturkšņa priekšmets – vecmātes Elizabetes Dilsenas pierakstu klades
Vasara. Stārķi, papardes zieds, kāposti, vēlāk pirmais septembris liek domāt par bērniem. Bērni ir cilvēces kodols – bērnos tiek ielikts viss, ko nododam nākamajām paaudzēm. Bērni un pēctecība – tas ir svarīgākais, kas cilvēkiem jebkad var būt. No cilvēces pirmsākumiem sievietēm ir iedalīts atbildīgais uzdevums – iznēsāt un laist pasaulē bērnus. Gandrīz vienmēr šajā procesā ir palīdzējušas citas sievieties. Tāpēc kā šī gada trešo ceturkšņa priekšmetu piedāvājam Upesgrīvas vecmātes Elizabetes Dilsenas (1870-1944) pierakstu klades, kurās rūpīgi veikti pieraksti par katru jauno māmiņu un jaundzimušo.
Gaidības un bērniņa nākšana pasaulē ir ļoti īpašs mirklis, tā tas ir bijis gadu tūkstošiem. Sargātas un lolotas ir ne tikai topošas mātes, bet arī zinošās sievietes, kas palīdz bērniņiem nākt pasaulē. Senākos laikos tās bija ciema vecākās sievietes vai tās, kuras jau palīdzējušas kādai grūtniecei. Nereti no paaudzes paaudzē tika nodotas zināšanas par dažādiem tautas medicīnas līdzekļiem un procesiem, kas varētu atvieglot bērna nākšanu pasaulē. Tika krātas un sargātas zināšanas par dabas līdzekļiem, kas atvieglo dzemdības, kā arī īpaši glabāti tika dzemdību palīglīdzekļi, piemēram krēsli. Pirmās vēstures liecības par vecmātes profesiju jau atrodamas 3500 gadus p.m.ē. senajā Ēģiptē. Laikam ritot vecmātes ir tikušas gan godātas, gan nopeltas, apsūdzētas burvestībās un vajātas. 17.-18. gs. medicīna attīstījās kā zinātne – izgudroja dažādus ķirurģiskus instrumentus, kā arī bija iespēja iegūt formālu izglītību. Tomēr tā kā formālās izglītības iespējas bija galvenokārt vīriešiem, ginekoloģija un dzemdniecība kļuva par nozari, kurā dominēja vīrieši. Dzemdību process tika stingri uzraudzīts un pārveidots – attālinoties no dabiskā un pārejot uz klīnisku pieeju, piemēram, dzemdību poza guļot uz muguras. Tomēr sievietes nepadevās. 20. gs. sākumā dažādas kustības pasaulē centās panākt vecmātes profesijas oficiālu atzīšanu. 20. gs. otrajā pusē jau bija vairākas profesionālās izglītības programmas un iespējas iegūt vecmātes profesiju. Mūsdienās dzemdības, kurās asistē sertificētas vecmātes jau ir norma.
Netālu no jūras, Upesgrīvas ciemā, atradās veca ēka „Pumpuri”. Valija Laime atmiņu stāstā min, ka „šai ēkā, cik vien tālu var atcerēties, dzīvoja Dilziņš-Dilsens ar ģimeni – sievu un četriem bērniem”. Andrejs Dilsens (1859-1952) esot bijis Upesgrīvas pagasta skrīveris-darbvedis, kurš arī mācījis bērniem lasīt un rakstīt. Savukārt viņa sieva Elizabete ilgus gadus bija Upesgrīvas bērnu saņēmēja jeb vecmāte. Gara auguma, cienīga izskata kundze ar rāmu un laipnu valodu. Tā viņu atceras vietējie. Vietējos zvejnieku ciemos vecmāte bija zelta vērta, jo tuvākie ārsti atradās Vandzenē un Talsos, dzemdības ir neprognozējams process un var norisināties strauji, tāpēc tieši vecmātes bija tie cilvēki, kas palīdzēja topošajām māmiņām. Elizabete savu darbu darīja profesionāli, ārsta palīdzība ir bijusi nepieciešama tikai retos gadījumos. Viņa palīdzēja sievietēm gan Upesgrīvā, gan Mērsragā. Muzejā saglabājusies informācija par Elizabetes profesionālo darbību no 1908. gada līdz 1934. gadam. Šajā laikā Elizabete ir palīdzējusi pasaulē nākt 343 bērniem.
Latvijā arvien biežāk izskan bažās par demogrāfisko situāciju. Arī Talsu novadā šī gada statistika ir diezgan drūma – šogad dzimuši vien 70 bērni, bet mirusi 231 persona. Tomēr jāatceras, ka katrs bērniņš ir vērtība, un jācer, ka nākotnē būs kuplas ģimenes. Un diezgan droši ticams ir tas, ka vecmātes profesija un loma bērniņa nākšanā pasaulē nemainīsies un būs svarīga arī turpmāk.
