Ceturkšņa priekšmets – uzsaukumi
„NEMIERU LIESMĀS” UN „STREIKS UN BRUŅOTA CĪŅA”
Turpinot 115 gadus senās 1905. gada revolūcijas atspoguļošanu caur Talsu novada muzeja krājumā esošām tā laika liecībām, atbilstoši hronoloģiskai revolūcijas gaitai, ir izraudzīts jauns ceturkšņa priekšmets. Šoreiz divi Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Centrālās komitejas 1905. gada uzsaukumi apskatāmi vienlaicīgi, jo izgaismo revolucionārās cīņas sagatavošanas vienotus apstākļus. Abi 1905. gada revolūcijas izpētei un izpratnei nozīmīgie vēstures avoti iespiesti un izplatīti mītiņos pēc LSDSP II kongresa, kas nelegāli sanāca Rīgā no 11. līdz 12. jūnijam. Sakarā ar kongresā pieņemtiem taktiska rakstura jautājumiem, kas partijas biedrus ar laukstrādniekiem un strādniekiem ievirzīja uz bruņotās sacelšanās sagatavošanu kā pretsparu patvaldības un muižniecības vardarbībai, minētos uzsaukumos jūtama kategoriskāka nostāja par revolucionārās cīņas pastiprināšanu.
Jūnijā izdotais uzsaukums „Nemieru liesmās” ir abpusējs iespieddarbs vecā drukā uz vienas lapas. Tas atrasts Ģibuļu pagasta „Kraujās” aiz griestu sijas, remontējot ēku. Iespieddarbu 1959. gada 10. aprīlī muzeja direktoram Jānim Znotiņam nodeva LKP Talsu rajona komitejas instruktors Žanis Ozols. Uzsaukumā liela nozīme pievērsta divu svarīgu revolūcijas notikumu atspoguļošanai Krievijas impērijā. Pirmais bija saistīts ar Polijas caristes Lodzas pilsētā notikušo strādnieku un citu sociāldemokrātiski noskaņotu iedzīvotāju sacelšanos pret patvaldības varas pārstāvjiem. Sākotnēji iedzīvotāji savu neapmierinātību par pārāk ilgu darba laiku un patvaldības rusifikācijas politiku pauda caur demonstrācijām un streikiem, taču pēc 5. (18.) jūnijā policistu atklātās uguns uz demonstrantiem gaisotne pilsētā sasniedza augstāko saspīlējuma pakāpi, kas noveda līdz strādnieku un karavīru atklātām sadursmēm. Sākot ar 8. (21.) jūnija vakaru, strādnieki Lodzas ielās sāka celt barikādes un, atriebjoties par nogalinātiem biedriem, uzbrukt kārtības sargiem. Tikai pēc cara kājnieku un jātnieku pulku ierašanās šo sacelšanos izdevās apspiest, protams, ar visai nežēlīgu rīcību. Tikpat spilgti uzsaukumā tiek aprakstīts matrožu dumpis uz Melnās jūras bruņukuģa „Taurijas kņazs Potjomkins”. Dumpis izcēlās 14. (27.) jūnijā, kad matroži atteicās ēst no bojātas gaļas gatavotu boršču. Tekstā kļūdaini minēts nemieru ierosinātāja matroža vārds, kurš patiesībā bija Grigorijs Vakuļenčuks, nevis Omeļčuks. Īsā sadursmē uzveikuši kuģa virsniekus, matroži pārņēma vadību, bet turpmākie notikumi parādīja, cik bezjēdzīga un nesekmīga bija sacelšanās, jo galu galā bruņukuģi jūrniekiem nācās atstāt 25. jūnijā (8. jūlijā) Konstancas ostā Rumānijā.
Atšķirībā no iepriekš minētās proklamācijas, jūlijā izdotais uzsaukums „Streiks un bruņota cīņa” pauž sasāpējušus politiskus un saimnieciskus jautājumus Latvijas teritorijā. Tajā vēl vairāk tiek nosodīta muižnieku un karaspēka nežēlīga izrēķināšanās ar streikotājiem, kā arī netaisnīga tiesu sistēma, kas parasti soda strādnieku un zemnieku, bet muižnieku nemaz. Tiek pārspriesta arī sīkzemniecības nostāja pret revolūciju, un tai tiek izteikts aicinājums nemaksāt nodokļus un streikot kopā ar kalpiem. Tālāk tekstā ir salīdzināti revolucionāras cīņas apstākļi pilsētās un laukos starp strādnieku šķiru un kalpiem, norādot uz pilsētu strādnieku spēju vienoties pret fabrikantiem un panākt prasīto. Uzsaukuma noslēgumā tiek pausts uzaicinājums strādniecībai atriebt muižniekiem un mācītājiem kritušos un sakropļotos biedrus, kā arī fiziski iznīcināt tos, kuri ir pret tautu un jaunas kārtības nodibināšanu. Uzsaukumu muzejam 1975. gadā nodevis Jānis Tāle. Tas atrasts 1962. gadā Valdemārpilī P. Kānberga (tag. Ambrakas) ielā 18 kādā bišu stropā kopā ar tāda paša nosaukuma proklamācijām, kas muzejā glabājas jau no 1971. gada marta.
Alfrēds Moseičuks, Talsu novada muzeja krājuma glabātājs