Ceturkšņa priekšmets un skursteņslauķi

Talsu novada muzejs piedāvā ieskatu vienā no retajām, senajām profesijām, kas, neraugoties uz mūsdienu straujo tehnoloģiju attīstību, joprojām saglabājusi savu nozīmīgumu. Otrais 2025. gada ceturkšņa priekšmets ir skursteņslauķa karote. Tā lietota 20. gs. 20.–30. gados Jaunciemā, Ārlavas pagastā, sodrēju izgrābšanai pie skursteņa pamatnes un grūtāk pieejamās vietās.

Skursteņslauķa profesijas pirmsākumi sniedzas 16. gadsimtā, kad ēkas ar skursteņu konstrukcijām kļuva daudz izplatītākas un strauji augošo pilsētu ugunsdrošības nodrošināšanai bija nepieciešama regulāra ēku aprūpe un tīrīšana. Profesijas bīstamība, riski un popularitātes kāpums sekmēja pirmo skursteņslauķu amata brālību veidošanos, kuru statūti noteica amata pienākumus, darba drošības nosacījumus, kā arī biedru sociālos un saimnieciskos pienākumus attiecībā pret citiem cunfšu biedriem un plašāku sabiedrību. Pirmā skursteņslauķu cunfte Latvijas teritorijā izveidota 1738. gadā Rīgā.

18. un 19. gs. industriālās revolūcijas ieviestās izmaiņas pilsētās ievadīja “skursteņslauķu zelta laikus”. Profesijas popularitāte un pieprasījums nozīmēja, ka ne katrs gribētājs varēja kļūt par skursteņslauķi. Tāpat kā mūsdienās, arī amata izveides pirmsākumos skursteņslauķiem bija nepieciešama oficiāla sertifikācija. Lai iegūtu skursteņslauķa kvalifikāciju, jauni zēni (parasti no trūcīgas ģimenes vai skursteņslauķa–meistara bērns) sāka strādāt par zelli (mācekli) pieredzējuša skursteņslauķa vadībā. Māceklis apguva prasmes, tostarp skursteņu tīrīšanu, drošības tehniku un instrumentu izmantošanu. Apmācības varēja ilgt vairākus gadus. Beidzoties pārbaudes laikam, zellis varēja kļūt par pilntiesīgu skursteņslauķi un stāties amata biedrībā.

          Visos laika periodos skursteņslauķis ir viegli atpazīstams pēc sava tradicionālā darba tērpa – melnas virsjakas ar stāvu apkakli, biksēm un nelielas cepures. Drošību uz jumtiem palīdz nodrošināt neslīdošie puszābaki. Vēl viens nozīmīgs skursteņslauķa tērpa elements ir plata josta ar lielu sprādzi. Jostas sprādze aizsargā ķermeni darbā pie skursteņa, bet pati josta lieliski kalpo darbarīku glabāšanai – aiz tās tiek novietota rokas slotiņa un karote (kas apskatāma izstādē). Svētku reizēs skursteņslauķi valkā īpašus tērpus – virsjaka rotāta ar 12 spožām pogām, bet galvā tiek likts cilindrs – statusa un veiksmes simbols, kas modē ienāca 19. gadsimtā. Leģenda vēsta, ka, vēloties savai profesijai piešķirt cienīgāku un nopietnāku tēlu, skursteņslauķi sākuši valkāt apbedītāju nolietotās darba frakas un cilindru cepures. Tā kā apģērbs bija melns, nevarēja tik labi redzēt, ka darba procesā drēbes nosmērējušās ar sodrējiem un netīrumiem.

Jau gadsimtiem ilgi skursteņslauķis tiek uzskatīts par veiksmes, labklājības un drošības simbolu gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Pieaugot ugunsdrošības nozīmei un milzīgajai cilvēku pateicībai šī amata meistariem, radās vēsturiskas leģendas un ticējumi:

• Ugunsdrošība – skursteņslauķis sargāja māju no ugunsgrēkiem, tāpēc cilvēki viņu uzskatīja par sargātāju.
• Bagātības simbols – sodrēji asociējās ar rūpniecību un naudu, tāpēc ticēja, ka skursteņslauķa pieskāriens nes labklājību.
• Karaliskās leģendas – valdnieku stāsti, kuros skursteņslauķi izglābj dzīvības, padarīja šo profesiju pārstāvjus par veiksmes nesējiem.
• Mīlestības simbols – Anglijā skursteņslauķi tikuši aicināti uz kāzām, lai nestu veiksmi jaunajam pārim, nodrošinot mīlestību un saticību laulībā.
• Laimes un veiksmes simbols – skursteņslauķa satikšana vai viņa pogas aizskaršana tiek uzskatīta par veiksmes zīmi, kas palīdz piepildīt iecerētās vēlmes. Vācijā un Austrijā Jaunajā gadā ierasts dāvināt skursteņslauķa figūriņas, lai nākamais gads būtu veiksmīgs.

Mūsdienās tehnoloģijas ir ievērojami attīstījušās un daudzviet tradicionālās malkas krāsnis aizstātas ar modernām apkures sistēmām, tomēr skursteņslauķu darbs joprojām ir aktuāls un sabiedrībai nepieciešams. Profesijas apguve nav mainījusies. Lai kļūtu par skursteņslauķi, jākļūst par mācekli pie kāda no Latvijas Skursteņslaucītāju amata brālības meistariem. Latvijā šobrīd ir 80 skursteņslauķi (no tiem tikai 1 sieviete), kuri mūsdienās ne tikai tīra skursteņus, bet arī veic profilaktiskās pārbaudes, uzrauga ventilācijas sistēmu stāvokli un palīdz novērst oglekļa monoksīda (tvana gāzes) noplūdes risku. Skursteņslauķi vairs neizmanto tikai tradicionālos rīkus, bet ir apguvuši arī modernās tehnoloģijas. Termokameras, dūmu analīzes ierīces un citas iekārtas palīdz precīzāk noteikt problēmas un efektīvāk tās novērst.

Skursteņslauķa profesija ir pierādījums tam, kā tradicionālie amati var pielāgoties laikmeta izmaiņām un saglabāt savu nozīmīgumu. No viduslaiku pilsētu drošības sargiem līdz moderniem apkures sistēmu inspektoriem – skursteņslauķi vienmēr ir bijuši klātesoši, rūpējoties par cilvēku drošību un labklājību. Viņu darbs joprojām ir nepieciešams, un tas simbolizē ne tikai amatu meistaru profesionalitāti, bet arī vēsturisku tradīciju un kultūras mantojumu saglabāšanu.

Talsu novada muzeja Krājuma nodaļa