Ceturkšņa priekšmets: Ludviga Ernesta Adamoviča (1884.-1943.) grāmata

“Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks, 1710.-1740. g.”

Šogad 135 gadi aprit pedagogam, luterāņu mācītājam, bijušajam izglītības ministram, profesoram Ludvigam Ernestam Adamovičam, kurš dzimis 1884. gada 23. septembrī skolotāja Jaņa Adamoviča un viņa sievas Alvīnes ģimenē. Viņa pirmie dzīves gadi pagāja Kubalu skolā Dundagas pagastā, vēlāk – Stendē. Ludvigs studēja teoloģiju Tērbatas Universitātē, tomēr viņu saistīja arī skola un pedagoga darbs. 1920. gadā jaundibinātā Latvijas Universitātes (toreiz – Latvijas Augstskolas) Teoloģijas fakultāte L. Adamoviču ievēlēja par Baznīcas vēstures katedras docentu. Latvijas Universitātē viņam bija daudzpusīga darbība, kā, piemēram, līdzās docenta, no 1929. gada profesora pienākumiem, L. Adamovičs bija studentu stipendiju komisijas priekšsēdētājs, Teoloģijas fakultātes dekāns, LU prorektors studentu lietās, LU Rakstu galvenais redaktors.

1929. gadā aizstāvētās doktora disertācijas teoloģijā “Baznīcas un ticības dzīve Vidzemes latviešu draudzēs 1710.-1740. g.” papildināšanas rezultātā, radās viens no plašākajiem un lielākajiem Ludviga Adamoviča darbiem “Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks, 1710.-1740. g.” (1933), par kuru autors 1934. gadā saņēma Kultūras fonda un Krišjāņa Barona prēmijas. Viņš tiek uzskatīts par Latvijas nacionālās baznīcas vēstures pētīšanas aizsācēju. L. Adamovičs sarakstīja un sastādīja vairākas mācību grāmatas, kuras bija iecienītas Latvijas skolās 20. gs. 20. un 30. gados. No 1934. g. 18. maija līdz 1935. g. 10. jūlijam pildīja izglītības ministra pienākumus.

Profesora Ludviga Adamoviča darbība tika augstu novērtēta valsts līmenī – 1928. gada novembrī viņu apbalvoja ar III šķiras, bet 1934. gada septembrī – II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī tika godināts ar vairākiem ārvalstu ordeņiem.

1940. gada 5. augustā profesoru no darba Latvijas Universitātē atlaida, jo abas Teoloģijas fakultātes likvidēja un padomju LU Ludvigam nebija ko darīt. 

L. Adamovičs, viņa sieva, dēls un meita 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti uz Sibīriju, kur 1943. gada 19. augustā profesors aizgāja mūžībā.

Ona Kaudze, Talsu novada muzeja krājuma glabātāja