Ceturkšņa priekšmets – LIELGABALA SLAUĶIS UN ŠRAPNEĻA FRAGMENTS

Sakarā ar 1905. gada revolūcijas 115 gadadienu izraudzīti kārtējie Talsu novada muzeja krājuma priekšmeti, kas kaut daļēji palīdz radīt priekšstatu par nozīmīgā notikuma gaitu gan Talsu novadā, gan Latvijā vispār. Šoreiz izvēlēts lielgabala stobra slauķis un šrapneļa granātas fragments, jo tie saistīti ar Talsu bruņotās sacelšanās apspiešanu 1905. gada decembra sākumā. Lielgabala slauķi ar nolauztu kātu 1905. gada 5. (pēc jaunā stila 18.) decembra rītā grāvī pie Talsu–Stendes ceļa atrada kādreizējā Stendes pagasta iedzīvotāja Katrīna Jakse. Vēsturiski tik nozīmīgs priekšmets tikai pēc vairākām desmitgadēm nonāca muzeja krājumā, jo pirms tam atradējas ģimene to lietoja praktiskam nolūkam – putekļu tīrīšanai mājās. 1956. gada 30. novembrī Katrīnas mazdēls – Talsu rajona remonta un celtniecības kantora strādnieks Kārlis Jakšs (1891–1970) lielgabala stobra slauķi nodeva Talsu rajona novadpētniecības muzeja direktoram Jānim Znotiņam (1913–?). Savukārt lielgabala granātas fragments muzeja īpašumā nokļuvis senāk, kad pirms Otrā pasaules kara pastāvēja Teodora Dzintarkalna (1874–1937) dibinātais Talsu ģimnāzijas vēsturiskais muzejs.

Kārlis Jakšs (no labās, 09.08.1891.–28.06.1970.) ar sievu Martu (09.02.1915.–21.05.2000.) un dēlu Ēriku (05.04.1940.–11.08.2020)
Talsos pie Minnas Beķeres namiņa Lielā ielā 41.
20. gs. 40. gadu sākums.
Foto no Ē. Jakša arhīva

Abi izvēlētie priekšmeti attaino vienu no spilgtākajām epizodēm Talsu vēsturē, kam bija raksturīgs nebijis vērienīgums un traģiskums. No 1. (14.) decembra Talsus pārņēma bruņotās sacelšanās vilnis, kad turpmāko četru dienu laikā, vietējās sociāldemokrātiskās komitejas aicinātas, no dažādiem apriņķa nostūriem ieradās bruņotu kaujinieku grupas, uzsākot cīņu uz dzīvību un nāvi pret patvaldības varas pārstāvjiem. Par šiem tautas brīvību apspiedējiem, pret kuriem arī vērsās revolucionāri, bija izraudzīti 4. Pleskavas leibdragūnu pulka dragūni, kuri jau no 1. jūnija vesela eskadrona sastāvā atradās pilsētā. Taču sacelšanās dienās savās kazarmās (Ābramkrogs Lielā ielā) uzturējās dragūnu vads korneta Nikolaja Lugovoja (?–1944) vadībā, jo pārējie dragūni ar kornetu Sergeju Jermoļenko (1883–?) priekšgalā piedalījās Tukuma revolucionāru apspiešanā. Neskatoties uz Talsu revolucionāru skaitlisko pārsvaru pār dragūniem, viņi tomēr vairākās sadursmēs nespēja sakaut šo dragūnu nodaļu, un kazarmas ieņēma tikai tad, kad 4. (17.) decembra pievakarē dragūni aizjāja no Talsiem uz Stendes pusi. Todien sacelšanās dalībnieki savā kontrolē pārņēma lielāko daļu no Talsiem, ieņemot vairākus namus un pat iegūstot aptuveni 150 šautenes ar patronām no Talsu apriņķa kara priekšnieka ieroču noliktavas Gravas ielā 1. Revolucionāriem likās, ka vara pār Talsiem pārgājusi viņu rokās, bet pašsaprotami tas nebija uz ilgu laiku, jo jau 3. (16.) decembrī pulksten 4 dienā, pēc Tukuma sacelšanās asiņainas apspiešanas, Stendes stacijā ieradās karaspēks. Tas sastāvēja no 180. Ventspils kājnieku pulka divām rotām, 6. Pavlogradas leibdragūnu pulka puseskadrona un Pleskavas leibdragūnu pulka 6. eskadrona vada korneta S. Jermoļenko vadībā.

Visu šo karaspēku komandēja 45. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandieris ģenerālmajors Aleksandrs Horunženkovs (1847–?). Viņš vēlējās noskaidrot Talsos esošo dragūnu likteni un Sabilē dislocētās Ventspils kājnieku pulka 8. rotas stāvokli, tāpēc nosūtīja uz turieni dragūnu vienības izlūkot situāciju. Kad naktī no Talsiem atgriezās rokā ievainotais S. Jermoļenko ar kādu dragūnu, un 4. (17.) decembrī no rīta Stendē ieradās 8. rota, tad ģenerālmajors A. Horunženkovs, iepriekš uzzinājis par artilērijas lādiņu pienākšanu Tukumā no Rīgas, nekavējoties pieprasīja atsūtīt artilērijas vadu uz Stendi. Dienas laikā pa dzelzceļu ieradās 76. artilērijas brigādes divi 1900. vai 1902. gada parauga 3 collu (76,2 mm) ātršāvēju lielgabali ar 2 granātām, 6 šrapneļu un 10 kartečas šāviņiem. Pēc artilērijas saņemšanas A. Horunženkovs no iepriekš minētām vienībām sastādīja karaspēka nodaļu štabskapitana Konstantīna Budzinska (1871–1920) vadībā un šķūtnieku vāģos steigšus devās uz Talsiem. Apmēram divus kilometrus no pilsētas karaspēkam piebiedrojās iepriekš aizbēgušais N. Lugovojs ar dragūniem. Ap plkst. 6 vakarā, kad jau sāka krēslot, ģenerālmajors ar savu karaspēku novietojās kalnā blakus Tukuma (tag. Brīvības) ielai un, nostādot artilēriju pozīcijā, pavēlēja atklāt uguni. Kopumā uz pilsētu izšāva četrus lielgabalu šāviņus un vairākas šauteņu zalves. Viena no šrapneļa granātām tika izšauta uz Dundagas (tag. K. Valdemāra) ielas pusi, kur, tai sprāgstot pār Talsu pagasta namu, bira šķembu un 260 skrošu krusa. Attiecīgi viens no šrapneļa fragmentiem vēlākos gados nonāca arī muzejā un pašreiz izlikts apskatei kā ceturkšņa priekšmets. Savukārt A. Horunženkovs, būdams apmierināts ar padarīto, nolēma pārtraukt tās dienas karadarbību un ar karaspēku atgriezās Stendē, iepriekš nododot pilsētniekiem padošanās ultimātu un līdzi paņemot divas skolotājas kā ķīlnieces.

Taču ar to nekas nebeidzās, jo nākamās dienas (5. decembra) notikumi kļuva par asiņainākajiem Talsu vēsturē, kad, neskatoties uz pilsētnieku piekāpību, ģenerālmajors tomēr nolēma talsiniekus sodīt, un nosūtīja atriebības kārē pārņemtus dragūnus, kuri dumpinieku pārmācības nolūkā pievērsās slepkavošanai, laupīšanai un vairāku namu dedzināšanai. Bet tas jau ir nākamais stāsts par Talsu izpostīšanu.

Talsu novada muzeja apmeklētāji lielgabala stobra slauķi un šrapneļa granātas fragmentu varēs apskatīt līdz nākamā gada marta beigām.

Sakarā ar valstī izsludināto ārkārtas stāvokli muzejs apmeklētājiem ir slēgts. Piedāvājam priekšmetus apskatīt virtuāli –

Alfrēds Moseičuks,

Talsu novada muzeja krājuma glabātājs

Attēls: Mihails Avilovs “1905. gada 9. janvāris pie Narvas triumfa vārtiem”