CETURKŠŅA PRIEKŠMETS – KARAVĪRA MUGURSOMA UN DURKLIS

Šogad aprit 80 gadi, kopš Latvijas teritorijā sākās Otrais pasaules karš, kad latvieši brīvprātīgi vai piespiedu kārtā bija spiesti uzvilkt nacistiskās Vācijas vai PSRS militāro formu un iesaistīties netaisnīgā karā, kas okupētājvalstu uzvaras gadījumā neko labu nesolīja. Aptuveni gadu ilgušais komunistu režīms tika pārtraukts līdz ar Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai. Pēc nežēlīgi atņemtām brīvībām un izciestām represijām ne mazums Latvijas vīru un jaunekļu bija ar mieru cīnīties pret boļševismu, lai nepieļautu Baigā gada atkārtošanos. Ticot tautas brīvības un valsts neatkarības atjaunošanai, daudzi bijušie Latvijas armijas karavīri, virsnieki, un brīvprātīgie, iesaistījās Latviešu policijas bataljonu izveidē, un 1943. gadā Latviešu SS brīvprātīgā leģiona formēšanā. Pateicoties izrādītai varonībai un profesionalitātei, šie karavīri pašaizliedzīgi kaldināja vācu pakļautībā esošo latviešu vienību kaujas slavu frontē, kas nemaz neatpalika no Neatkarības kara dalībnieku cīņas spara. Sakarā ar gaidāmo patriotu mēnesi no Talsu novada muzeja krājuma ir izraudzīti divi priekšmeti, kas godina Latviešu leģiona karavīrus un viņu upurēšanos tēvzemes brīvībai.

Viens no izvēlētiem eksponātiem ir 1939. gada parauga vācu armijas karavīra uzkabes mugursoma Tornister M39, kas izgatavota 1941. gadā ādas izstrādājumu uzņēmumā “Franz Brehme” Lejassaksijas pilsētā Valsrodē. Minētā mugursoma bija raksturīgākais aprīkojums, ko Otrā pasaules karā lietoja gan vācu karavīri, gan latviešu SS divīzijās dienošie. Tā pārsvarā tika izgatavota no zaļganpelēkas krāsas brezenta auduma, kura priekšpuses pārliekamā mala bija apšūta ar tumšbrūnu teļādas loksni.

Otrs apskatei izliktais priekšmets ir 1884/1898. gada parauga durklis Mauzera sistēmas šautenei Gewehr 98 un tās pašas sistēmas karabīnei 98k. Attiecīgais vienasmens durklis ar apzīmējumu S/176 bija izgatavots laikposmā no 1934. līdz 1937. gadam Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes Zolingenes pilsētas apdzīvotā vietā Weyersberg.

Šiem eksponātiem ir kas kopīgs, un tas ir to īpašnieks, kurš savā ilgajā mūžā pārdzīvoja vairākus neaizmirstamus un smagus notikumus. Runa ir par 1919. gada 13. septembrī Spāres pagastā dzimušo Heinrihu Celmu, kuru 1943. gada rudenī no Spāres „Usmeniekiem” iesauca Latviešu leģionā. Pēc trīs mēnešu ilgas apmācības Vaiņodē, kur H. Celms apguva prasmi rīkoties ar prettanku lielgabalu, viņš 1944. gada 19. februārī Valdaja augstienē nonāca 19. latviešu SS brīvprātīgās divīzijas 13. prettanku rotā kapteiņa Pētera Čevera vadībā. Savās atmiņās H. Celms nonākšanu frontē apraksta sekojoši: „Es biju apkalpes priekšnieks jeb pirmais numurs, otrais numurs bija lādētājs Roškins Pēteris, bet ložmetējnieks Vanags Augusts. Lielāko daļu mums iznāca segt tikai atkāpšanos līdz Latvijas robežai. Laikā, kad fronte turējās uz vietas, piedalījos kaujās. (..) Pie Opočkas un Kudeveras bija lielas kaujas, kur mūsu prettanku lielgabala apkalpi sašāva pamatīgi, palikām no sešiem divi. Es arī guvu ievainojumu un mani ar sarkanā krusta vilcienu aizveda uz lazareti Tartu.”

Atgriežoties savā daļā pēc atveseļošanās, H. Celmu apbalvoja ar 2. šķiras Dzelzs krustu un kājnieku trieciennozīmi. Turpmāk dižkareivis H. Celms piedalījās karadarbībā Latvijas teritorijā. Viņa vadībā nežēlīgajās kaujās pie Ērgļiem un Mores lielgabala apkalpe iznīcināja daudzus sarkanarmiešus. Taču atkāpšanās līdz Kurzemei tik liela pārspēka priekšā bija neizbēgama. Arī Kurzemes cietoksnī Heinrihs Celms vīrišķīgi piedalījās visās lielkaujās pret ienaidnieku, sekmīgi rīkojoties ar savu lielgabalu kaujaslaukā. Sevišķi smagu pārbaudījumu viņam nācās pārciest 1944. gada decembra nogalē Ziemassvētku kauju laikā pie “Rumbu” mājām Lestenes apkārtnē. Te uzbrukumā devās Sarkanās armijas tanki, lai par katru cenu pārrautu šo frontes iecirkni. Taču, neskatoties uz trīs cīņu biedru ievainojumiem, ienaidnieka spēkratiem pretī stājās H. Celms kopā ar kādu leitnantu, un abi vīri ar savu lielgabalu tiešā tēmējumā iznīcināja gan trīs tankus, gan pretinieka noslēptu prettanku lielgabalu. Par šo izcilo panākumu kaujas laukā H. Celmu atkārtoti apbalvoja ar 2. šķiras Dzelzs krustu.

Pēc vācu spēku kapitulācijas H. Celmu apcietināja un aizsūtīja uz filtrācijas nometni Maskavā, kur viņš atradās līdz pat 1947. gadam. Šī varonīgā latviešu tautas dēla ilgais dzīves gājums noslēdzās 2009. gada 12. jūlijā paša koptās un lolotās “Dzintariņu” mājās Spārē. Taču mēs nedrīkstam nolemt nebūtībai tādu vīru vārdus kā Heinrihs Celms, jo viņi savu mīlestību un pienākuma apziņu pret Tēvzemi bija gatavi apliecināt ar pašu dzīvībām. Tāpēc šajos neparastajos laikos izlikto krājuma priekšmetu nolūks ir atgādināt par mūsu dzimtenes pagātnes posmu, kad ciešanas un varonība bija nešķiramas.

 

 

Alfrēds Moseičuks,

Talsu novada muzeja krājuma glabātājs