AktualitātesCeturkšņa priekšmetsŠobrīd muzejā

Ceturkšņa priekšmets – Arlekīna tērps

Gada tumšajā laikā meklējam veidus, kā izklaidēties un jautri pavadīt laiku – svinam svētkus ar maskām, mūziku un dejām. Vienalga, vai tas ir Halovīns, ķekatas, masku balle vai karnevāls, cilvēkiem patīk pārģērbties un kļūt par pasaku varoņiem vai iemīļotiem tēliem. Šis ir arī laiks, kad skolās atgriežas bērni un tiek iestudētas dažādas ludziņas. Tāpēc kā pēdējo šī gada ceturkšņa priekšmetu piedāvājam bērnu kostīmu – Arlekīna tērpu.

(Titulattēlā) Arlekīna tērps – veste, cepure, svārki no pelēka un sarkana saržaauduma, lietots skolēnu izrādēs un karnevālos Stendes pagasta skolā. 19. gs. beigas – 20. gs. sākums.

Moriss Sands (Maurice Sand) „Arlekīns”. No M. Sanda grāmatas “Masques et bouffons (comédie italienne)”, Parīze, 1860. g.

Arlekīns ir populārs skatuves tēls, kura vēsture meklējama 16. gs. Itālijā. Tas bija viens no delartiskās jeb masku komēdijas tēliem. Delartiskā komēdija (itāliešu commedia dell’arte ‘profesionālais teātris’ jeb ‘profesionālā komēdija’) bija improvizācijas teātra forma, kura attīstījās 16. gs. Itālijā un uzplaukumu piedzīvoja 17. gs. Ar delartiskās komēdijas rašanos sāka attīstīties profesionālais teātris. Delartiskā komēdija ir balstīta uz improvizāciju – sākotnēji aktieriem bija tikai sižeta vadlīnijas, scenārijā teksts nebija dots, tas bija jāimprovizē. Liela nozīme tajā ir arī mūzikai un dejai.

Arlekīns (Arlecchino) delartiskajā komēdijā ir naivs kalps, kurš bieži veic dažādus akrobātiskus trikus, tiek atveidots fiziski veikls, tomēr ne pārāk gudrs. Viņš lugas gaitā nereti zaudē kādu ķermeņa locekli (piemēram, roku).

18. gs. sākumā Anglijā radās arlekināde – pantomīmas komēdijteātra žanrs, kurā galvenās lomas spēlē Arlekīns un Klauns. Sākotnēji tā bija itāļu delartiskās komēdijas variācija ar izteikti fiziskiem jokiem un tēlojumu, tajā izmantoja mūziku un stilizētu deju. Vēlāk ieviesa arī dialogu, bet primāri tā palika vizuāla izrāde. Arlekināde popularitāti iemantoja kā noslēdzošais akts pēc nopietnākas teātra vai baleta izrādes – feja nobūra nopietnos pantomīmas aktierus, pārvēršot tos arlekinādes tēlos. 19. gs. beigās arlekināde strauji zaudēja popularitāti, līdz 20. gs. 30. gados tā izzuda pavisam. Pēdējā arlekināde tika uzvesta Liceja teātrī Londonā 1939. gadā.

Arlekināde ir komisks incidents, kurā parasti piedalās 5 personāži: Arlekīns, komiskais romantiķis, kurš ir iemīlējies Kolumbīnē, inteliģentā un vērīgā Pantalones meitā; Pantalone ir skops un ambiciozs venēciešu tirgotājs, kurš neatbalsta Arlekīna uzmanības apliecinājumus Kolumbīnei, tāpēc mēģina izšķirt mīlniekus ar nebēdnīgā Klauna un uzticīgā kalpa Pjero palīdzību.

Klārks Hatons (Clarke Hutton) “Arlekināde”, 1946. g. 

Parasti tas rezultējas haotiskā pakaļdzīšanās ainā ar neveikliem un nemākulīgiem policistiem. Gan Klauns, gan Pjero bija komiska rakstura personāži ar sākotnēji līdzīgu izskatu. Laika gaitā Klauna tērps kļuva spilgtāks, krāsaināks, un pats personāžs kļuva par jautrības, haosa un smieklu simbolu. Turpretī Pjero tērps bija melnbalts, aktiera seja bija nosmērēta ar balto krāsu vai miltiem, un laika gaitā šis tēls kļuva par skumjā, melanholiskā klauna simbolu.

19. gs. beigās Anglijas teātros par tradīciju kļuva rādīt pantomīmas Dāvanu ziedošanas dienā (eng. Boxing day), kas tiek svinēta 26. decembrī, tādējādi sasaistot pantomīmu un Arlekīna tēlu ar Ziemassvētkiem. Šī Ziemassvētku laika tradīcija pārvērtās dažādos uzvedumos bērniem, arī leļļu izrādēs un karnevālos, kur bieži tika izmantots arī Arlekīna personāžs.

Skats no teātra izrādes „Kādas mazas meitiņas piedzīvojumi” (L. Paegle), Talsos 1928. g. TNMM 29785/6

Marta Kirilova, Talsu novada muzeja krājuma glabātāja