Ceturkšņa priekšmets – 1905.GADA KADIĶKOKA VĀLE

Iepriekš iesāktā 1905. gada revolūcijas atspoguļošana ar Talsu novada muzeja krājumā esošu priekšmetu palīdzību tiek turpināta no jauna izvēloties vairāk nekā gadsimtu senu notikumu liecinieku – zarainu koka vāli jeb milnu. To bija domāts lietot kā kaujas ieroci pretinieka sišanai. Minētā vāle apliecina ne tikai revolūcijas kustības augstākās pakāpes sasniegšanu lauku apvidos 1905. gada nogalē, bet arī tautas kopēju pretdarbību vācu muižniecības un cara patvaldības radītai apspiestībai. Neskatoties uz imperatora Nikolaja II 17. (30.) oktobra manifestā pasludinātām pilsoniskām brīvībām, muižnieki nebija gatavi samierināties, jo saredzēja apdraudējumu savām privilēģijām. Tāpēc, lai ierobežotu revolūcijas tālāko izvēršanos, 1. (13.) novembrī sekoja Kurzemes guberņas pagaidu ģenerālgubernatora Voldemāra fon Bekmaņa (1848–1923) aizliegums sasaukt pagastos visas atklātās masu sapulces. Balstoties uz šo pavēli un augustā izsludināto karastāvokli, muižniecība ar pašaizsardzības vienību un karaspēka daļu palīdzību uzbruka tautas sapulcēm, arestēja rīcības komiteju locekļus un vienkārši izrēķinājās ar dumpīgiem kalpiem. Šādos apstākļos, revolucionāru varas orgānu mudināti, zemnieki un laukstrādnieki sāka bruņoties, veidojot tautas milicijas vienības. Tauta saprata, ka revolucionāro pārkārtojumu sekmīga realizācija nebūs iespējama bez bruņotas sacelšanās, kurai bija nepieciešami ieroči. Tos ieguva gan atņemot muižniekiem, policistiem un patvaldības amatpersonām, gan izgatavojot pašu spēkiem. Daudzi Talsu apriņķa kalēji aktīvi pievērsās zobenu, dunču, pīķu un cita veida ieroču izgatavošanai. Ja arī to pietrūka, tad ņēma pa rokai to pieejamāko – piemēram, koka vāli. Bija gadījumi, kad latviešu jaunekļi drošsirdīgi ar milnām rokās stājās pret kazaku un dragūnu zvērīgiem uzbrukumiem, dažkārt pēdējiem atņemot ieročus un pašus izklīdinot. Līdzīga rakstura apņemšanās rīkoties piemita arī Dundagas pagasta revolucionāriem, kuru skaits, apvienojoties spēcīgā miliču vienībā, sasniedza apmēram 1500 cilvēku.

Kad 1905. gada 1. (14.) decembra pusdienlaikā Dundagu atstāja dragūnu pēdējās vienības, tad vietējā rīcības komiteja ar balsu vairākumu nolēma nodedzināt Dundagas pili. Tās pašas dienas naktī, kad liesmas pārņēma Dundagas pili, Tukumā norisa asiņaina cīņa starp revolucionāriem un karaspēku. Uzzinādami par sacelšanos Tukumā un doto pavēli Talsu dragūnu eskadronam virzīties uz turieni, Talsu sociāldemokrātiskās organizācijas komiteja nolēma palīdzēt tukumniekiem, ar kaujām aizturot Talsu dragūnus. Lai bruņotā sacelšanās Talsos noritētu sekmīgi, Talsu komiteja uz pagastiem nosūtīja uzsaukumu ar aicinājumu visiem apbruņotajiem iedzīvotājiem ierasties Talsos.

Atsaucoties uz to, Dundagas rīcības komitejas priekšsēdētājs Fricis Sīpols (1881–1909) 3. (16.) decembrī norīkoja ap 45 kaujiniekus uz Talsiem. Tās pašas dienas vakarā viņi devās ceļā. Braucienā pārsvarā piedalījās tie paši Dundagas pils dedzinātāji starp kuriem pašreiz zināmi tādi kaujinieki kā Fricis Ošmežs (1884–1907), Kārlis Teibe (1887–1918), Teodors Niegliņš (1883–1922), Kristjānis Balmanis (1887–1942), Kārlis Šēnvalds (1866–1931), Jānis Žanis Burnevics (1884–1941), Kārlis Freibergs (1875–1906), Ernests Jānis Pētersons (1884–1906), Jānis Petrovics (1884–1906), Fricis Blumbergs (1880–1906), Valters Šēnvalds (1888–1919), Kārlis Grīvāns (1880–1919) un Andrejs Vents (1880–1954). Naktī nemiernieki nonāca Valdgales muižā, kur arī pārgulēja, bet pienākot 4. (17.) decembra rītam viņi turpināja ceļu uz Talsiem. Aiz lielas steigas kāds no tautas miličiem muižā atstāja līdz paņemto kadiķa vāli. To kā piemiņas lietu nolēma saglabāt Valdgales muižas pēdējais īpašnieks barons Augusts Johans Lebrehts fon Firkss (1841–1922). Vāle uz ilgu laiku palika muižas kungu mājā, un tās turpmākais stāsts kļuva nesaraujami saistīts ar Valdgales muižas bēdīgo likteni.

No 1924. gada muižas dzīvojamā ēka netika apdzīvota, līdz to 1937. gadā savā īpašumā iegādājās Kārlis Krūmiņš (1893–1986) ar sievu Olgu.

Pēc būtības K. Krūmiņš atgriezās savas bērnības mājvietā, jo viņa tēvam Bērtulim (1851–1913) kā barona sulainim muižā bija ierādīts dzīvoklis. Līdz ar to jaunu saimnieku īpašumā nonāca arī 1905. gada revolucionāru vāle. Pēc Kārļa un Olgas Krūmiņu nāves 1987. gadā Valdgales muižas dzīvojamo ēku iegādājās mākslas zinātnieks Pēteris Jankavs, kura vadībā sākās remontdarbi. To laikā kādā no pirmā stāva telpām aiz gultas esošajā manteļskurstenī tika atrasta vāle jeb milna. Taču P. Jankava prombūtnes laikā strādnieki šo vēsturisko priekšmetu aiz nezināšanas pārzāģēja divās vietās, ko no pilnīgas iznīcības paglāba pats saimnieks, kurš milnu arī salīmēja. Atšķirībā no Valdgales muižas kungu mājas, kas pēc vairāku saimnieku nomaiņas tomēr sagruva, kadiķkoka vāle jeb milna pārdzīvoja savu mājvietu, palikdama P. Jankava īpašumā. Līdz beidzot ar P. Jankava gādību 2019. gada jūlijā tā nonāca Talsu novada muzejā, tādējādi sniedzot nozīmīgu ieguldījumu 1905. gada revolūcijas vēsturiskā mantojuma saglabāšanā.

Talsu novada muzeja apmeklētājiem izstādīto vāli būs iespējams apskatīt līdz decembra beigām.

Alfrēds Moseičuks,

Talsu novada muzeja krājuma glabātājs

Attēls: Fragments no Ģederta Eliasa gleznas „1905. gads”