Baltijas ceļam 34

Pagājuši 34 gadi kopš 1989. gada 23. augusta akcijas “Baltijas ceļš”. Akcijas organizēšana un īstenošana bija vairāku Baltijas tautu kustību kopdarbs, ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību nelikumīgajiem apstākļiem, kādos Baltijas valstis tika pievienotas Padomju Sociālistisko Valstu Savienībai (PSRS), īpaši izceļot 1939. gada 23. augustā starp Vāciju un PSRS noslēgto neuzbrukšanas līgumu.

Akcija saņēma milzīgu Baltijas iedzīvotāju atbalstu, dalībā piesaistot ap 2 miljoniem cilvēku, to skaitā vairākus simtus tūkstošu latviešu, kas, sadodoties rokās, veidoja nepārtrauktu cilvēku ķēdi starp trīs valstu galvaspilsētām. Miermīlīgā demonstrācija ir viens no izcilākajiem Baltijas valstu sadarbības piemēriem un neatliekama Dziesmotās revolūcijas sastāvdaļa, kas deva impulsu turpmākajam ceļam uz valstu neatkarību ne tikai Baltijā, bet arī citās PSRS teritorijās. Arī mūsdienās akcija kalpo kā viens no labākajiem miermīlīgas politiskas demonstrācijas piemēriem un ir iekļauts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) programmas „Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā kā “ unikāls, pasauli mainošs notikums”.

Atmiņās par dalību akcijā “Baltijas ceļš” dalījās talsiniece Anda Upeniece. 1989.gada augustā Andai bija 16 gadu. Par akciju “Baltijas ceļš” vidusskolniece uzzināja no Trešās atmodas medijiem – televīzijas raidījuma “Labvakar” un laikraksta “Atmoda”, kurus viņas ģimene izmantoja regulāri. Tad viņa noskaidroja, ka arī  Latvijas Tautas frontes Talsu nodaļa rīko braucienu uz akciju. Jautājot, kāpēc Anda nolēma piedalīties akcijā, viņa galvenokārt uzsver jaunības ideālismu un interesi Latvijas kultūrā.

“…Mēs jaunībā bijām ideālisti. Varbūt arī jaunības maksimālisms mūs ietekmēja, tev šķiet “es arī kaut ko varu mainīt.” Vēl man ļoti patika latviešu tautasdziesmas, latviskums un atmoda. Viss jaunais, kas bērnībā nebija, tas mani vienkārši interesēja.”

Anda atceras, ka uz Talsu dalībniekiem norādīto akcijas vietu Bauskas novadā netālu no Iecavas devusies ar akcijas nolūkam organizēto autobusu. Autobusi esot bijuši vairāki un cilvēku arī bija daudz. Viņa devusies kopā ar draudzeni, tomēr nevienu citu dalībnieku viņa nepazina.

“Kad aizbraucām, bija sajūta ka tur jau ir ļoti daudz mašīnu, arī vieglās mašīnas. “Žiguļi” ar karodziņiem, cilvēki ar tautiskajām jostām, arī plakātiem. Bet mēs bijām uz šosejas, apkārt nebija nevienas mājas. Atmosfēra bija tāda: pozitīvs satraukums, mazliet arī neziņa. Rīgas centrā varbūt bija citādi, cilvēki apkārt juta līdzi. Mēs bijām vieni paši. Kādam bija līdzi radio, klausījāmies, gaidījām, kad būs laiks sadoties rokās, ”stāsta talsiniece.

“Pati sadošanās rokās bija īss laika posms. Pēc tam varējām pateikt viens otram “paldies – esam piedalījušies vēsturiskā notikumā.” Tomēr, tajā brīdī mēs neapzinājāmies cik tas ir īpašs notikums. Mums nebija interneta, mēs nezinājām, cik tas ir jaudīgi, cik daudz cilvēki piedalījās, kā citur izskatījās.”

Anda atzīst, kad vēlāk no televīzijas un preses uzzināja par notikuma mērogu un plašo rezonansi, viņu pārņēmis lepnums.

“Kad uzzināju cik tieši tas bija nozīmīgi, man bija liels lepnums par sevi. Ka man ir bijusi iespēja piedalīties tādā pasākumā. Tā ir ļoti vienojoša lieta visai tautai, goda lieta. Tev bija jāpiedalās, tu esi tautai piederīgs. Es pašlaik strādāju skolā un varu pateikt skolēniem “jā, es esmu piedalījusies “Baltijas ceļā”, es zinu kā tas bija”, atceras Anda.

Annija Krovalka, speciāliste vēstures jautājumos.