Atmiņas par barikāžu laiku

1999. gada 29. aprīlī LR Saeima pieņēma likumu „Par 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi”. Likuma pirmais pants nosaka, ka 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme ir Latvijas Republikas valsts apbalvojums. Šo apbalvojumu saņem tikai un vienīgi tā paaudze, kurai bija lemts būt barikādēs. Tas ir vienīgais valsts apbalvojums, kas tiek piešķirts cilvēkam, kura vairs nav, kā relikvija viņa ģimenei.

Jau tradicionāli, atceroties 1991. gada barikāžu laiku un bojā gājušos Latvijas civiliedzīvotājus, visā Latvijā tiek iekurti ugunskuri. 20. janvāris ir noteikts par 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu. Gatavojot rakstu par barikāžu laiku, iznāca pārlasīt daudzu novadnieku atmiņu pierakstus, pārdomas, intervijas preses izdevumos.

Viens no barikāžu dalībniekiem – tautfrontietis, Lībagu pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Zigurds Kalmanis Baltijas Ceļa piemiņas pasākumā 2013. g. 23. augustā sacīja: ”Optimisms gan ir vispareizākais emociju izpausmes veids, tomēr jautājumu nav mazums. Kā ir ar mums šodien? Kā ir ar Latviju? Vai nu mēs paši savai valstij neesam kļuvuši cauri un pāri staigātāji?”

Ir izaugusi jauna paaudze, kurai padomju laiki, trešā Atmoda un  dziesmotā revolūcija, barikāžu laiks ir neizprotama vēsture. Dažs atļaujas pateikt, ka tā bija tikai tāda pasēdēšana Rīgā pie ugunskuriem, tējas un arī kaut kā stiprāka baudīšana… Bet, ja nebūtu tas laiks, vai būtu šī valsts?

Ceļš uz  Latvijas neatkarības atjaunošanu bija ilgs un sarežģīts. Likumsakarīgs process bija Latvijas Tautas Frontes nodibināšana 1988. gada oktobrī, kas apvienoja dažādas neformālās grupas un cilvēkus ar atšķirīgiem uzskatiem politikā un reliģijā. Par šo laiku var teikt, ka tas bija politiska pacēluma un ideālu laiks, sūra mācīšanās no pašu kļūdām, skaisti pārdzīvojumi un atbildība cilvēku un likteņa priekšā.

Trešās atmodas laikā mūsu novadā bija vienas no skaitliski lielākajām Tautas frontes nodaļām un atbalsta grupām –  Talsu nodaļa (Talsu Tautas fronte), kuru vadīja P. Simsons,  un Talsu rajona (lauku) nodaļa, kuras darbu sākumā pārraudzīja A. Seile. “Mēs strādājām, organizējām, aicinājām, vadījām, nebija laika un iespēju visu pierakstīt un dokumentēt”, tā vēlāk atzina lauku nodaļas vadītājs Māris Lejasmeiers.

1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākā padome pieņēma Latvijas Neatkarības deklarāciju. Rudens pusē stāvokli sarežģīja Interfrontes (pretspēks Tautas frontei) organizētie streiki lielajos uzņēmumos, padomju armijas rīkotās provokācijas un spridzināšanas naktīs. Lai nepieļautu Baltijas Republiku atdalīšanos no PSRS, padomju režīms nolēma izmantot militāru spēku.

To spilgti apliecināja notikumi Lietuvā. 1991. gada naktī uz 13. janvāri padomju karaspēka vienības ieņēma Viļņas televīziju, radio, telegrāfu, aplenca Lietuvas parlamenta ēku. Sadursmēs Viļņā gāja bojā 14 cilvēki, ap 200 tika ievainoti. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja pieprasīja Latvijas Augstākās Padomes un valdības atkāpšanos.

Par šo trauksmaino laiku, kur katrs lēmums jāpārdomā un jāpieņem zibenīgi, stāsta Ivars Redisons, LTF priekšsēdētāja vietnieks barikāžu laikā. Raksts “Par barikādēm nepateiktais” publicēts Neatkarīgā Rīta Avīze, 2006. gada 19. janvārī.

LTF izveidoja darba grupu aicinājuma teksta sagatavošanai, kurā ietilpa Roberts Milbergs, Uldis Augstkalns, Ivars Redisons. 1990. gada 11. decembrī dienas gaismu ieraudzīja LTF valdes “Paziņojums visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem”, kas tūlīt presē ieguva nosaukumu “X stundas instrukcija”.

Rezultātā tapa 29 organizāciju aicinājums saviem biedriem un atbalstītājiem – Vienoti Latvijai! Pēc LTF aicinājuma visa Latvija sāka saskaņotu gatavošanos nevardarbīgās pretošanās akcijām.

LTF valde 5. janvāra sēdē par optimālo manifestācijas dienu izvēlējās 13. janvāri un Koordinācijas centrs nekavējoties sāka šo pasākumu organizēt. Nevardarbīgās pretošanās uzsākšanai bija vajadzīgs LTF domes akcepts. 12. janvārī Latvijas Universitātes aulā sanāca LTF domes sēde, kurā piedalījās 121 domnieks. Sēdi translēja radio un tauta dzirdēja aicinājumu sākt nevardarbīgo pretošanos un nākamajā dienā pulcēties manifestācijai Daugavmalā.

Pusseptiņos radiorunu teica LTF vadītāja vietnieks I. Redisons: „Latvijā viss ir mierīgi. Armijas aktivitātes nav manītas. Viss notiek pēc iepriekš izziņotā plāna. Ārā ir auksts. Neaizmirstiet saģērbties silti. Ņemiet līdzi termosus ar karstu tēju, radioaparātus un lukturīšus. Tiekamies manifestācijā.”

1991. gada 13. janvārī LTF organizētajā Vislatvijas tautas manifestācijā ”Par neatkarīgu, demokrātisku Latviju” Daugavmalā piedalījās no 500 000 līdz 700 000 cilvēku.

Apzinoties situācijas nopietnību, LTF valde kopā ar Augstākās Padomes aizsardzības štābu nolēma sākt barikāžu celtniecību, lai aizsargātu Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Zaķusalas televīziju, radiotorni Ulbrokā, tiltus pār Daugavu un Vecmīlgrāvī, viaduktus, telefona un telegrāfa centrāli, radio namu Doma laukumā, Rīgas HES dambi. Rīdziniekiem palīgā devās citu pilsētu un lauku iedzīvotāji ar smago tehniku. Barikādes izveidoja arī Liepājā un Kuldīgā. Šajos apstākļos vissvarīgākais bija nodrošināt saikni ar ārpasauli un nepārtraukt radio, TV un sakaru tīklu darbību.

13. janvāra vakarā Rīgā ieradās smagā tehnika un sākās stratēģiski svarīgāko objektu apsardzība. Ar šo akciju LTF vēlējās apliecināt visai pasaulei un PSRS vadībai, ka Latvijas ļaudis neatteiksies no Latvijasneatkarības atjaunošanas un par to ir gatavi maksāt  visdārgāko cenu.

Talsu novada muzeja krājumā ir materiāli, kas raksturo tā laika situācijas nopietnību, cilvēku izvēli  un darbību.

1990.gada 14.decembrī, sakarā ar politiskās un ekonomiskās situācijas pasliktināšanos republikā, kas var novest pie ekstremālām situācijām arī rajonā, Talsu rajona Tautas deputātu padome nolēma:

1. izveidot Talsu rajona ārkārtējo komisiju darbībai ekstremālā situācijā un apstiprināt tās sastāvu (priekšsēdētājs Jānis Freibergs, vietnieki Lauris Kārkliņš un Andrejs Blaus, komisijas locekļi Kārlis Apsītis-Ozoliņš, Imants Dambergs, Gunārs Krišjānis, Juris Kuzma, Kārlis Lācis, Aivars Pumpiņš, Sandris Veidelis, sekretāre Skaidra Zvejniece,
2. apstiprināt Nolikumu par Talsu rajona ārkārtējo komisiju darbībai ekstremālā situācijā,
3. rajona ĀK pieņemto lēmumu praktisko realizāciju uzdot rajona pastāvīgajai komisijai avāriju, katastrofu un stihisko nelaimju likvidācijai (priekšsēdētājs A. Blaus)

Talsu rajona Ārkārtējā komisija izveidota, lai vadītu, koordinētu un nodrošinātu rajona iedzīvotāju drošību un tautsaimniecības normālu funkcionēšanu ekstremālos politiskos un ekonomiskos apstākļos. Komisija uzturēja sakarus ar visām sabiedriskām organizācijām un kustībām, kas parakstījušas aicinājumu “Vienoti Latvijai”.

Talsu rajona Ārkārtējā komisija nodrošināja organizētu rajona iedzīvotāju pārvadāšanu, ēdināšanu un sadzīves apstākļus masu aizsardzības dalībniekiem Rīgā.

17. janvāra sēdē komisija nolēma turpināt rajona iedzīvotāju pārvadāšanu uz Rīgu un atpakaļ ar autobusiem, saskaņā ar izstrādāto maršrutu. Katru dienu no Talsiem uz Rīgu brauca autobusi ar 250 cilvēkiem. Komisija noteica, ka izbraukšana notiek 8.00 un 20.00 no stāvlaukuma pie Talsu sporta nama, autobusa vecākais sastāda braucošo cilvēku sarakstu. Caur un no Talsiem izbrauc: visas Talsu pilsētas organizācijas, uzņēmumi utt., Ģibuļu pagasta, Dundagas ciemata, Valdgales pagasta, Valdemārpils pilsētas, Īves un Laidzes pagastu, Lībagu un Lubes pagastu organizācijas. No vietējām izpildkomitejām, paziņojot Talsu štābam braucēju sarakstus, izbrauc Abavas, Balgales, Kolkas, Ķūļciema, Laucienes, Vandzenes, Mērsraga, un Virbu pagasti,  Rojas un Stendes ciemati, Sabiles pilsēta.

Barikāžu laiks muzeja fotogrāfa Valda Frēliha (1948 – 2015) skatījumā.

Palīdzības sniegšanā iesaistījās rajona uzņēmumi un iestādes; gaļas kombināts deva savu produkciju, patērētāju biedrība sagādāja lauku virtuvi un cigaretes, gāzes kantoris – medikamentus, Stendes MRS – malku un dīzeļdegvielu, individuālie – pārtiku un cigaretes.

Pie Augstākās Padomes (tagad Saeimas ēkas) dežurēja gan Talsu pilsētas profesionālie, gan rajona brīvprātīgie ugunsdzēsēji ar savām automašīnām,  talsinieki un novada ļaudis bija pie Latvijas TV ēkas un pie TV torņa, kur vēlāk Talsu patērētāju biedrība iekārtoja ēdināšanas punktu, lieljaudas tehnika atradās uz Salu tilta.

Puspajokam, pusnopietni lasāma Zaķusalas objekta nr.1 jeb teletorņa apsardzes štāba vadītāja Valda Kalderauska vēstulīte Talsu Ārkārtējai komisijai ar lūgumu atsūtīt tēju paciņās un cukuru, 1 galdiņu un 2 krēslus, pāris metāla grābekļus ar kātiem apkārtnes kaut nelielai piekopšanai un vēl 2 uzrakstus “Talsi”.

Mazāk zināms ir fakts, ka Talsu rajona Lībagu pagasta Īpašo kārtības sargu vienības  (ĪBV) izveidotā operatīvā grupa 10 cilvēku sastāvā (vadītājs Jānis Vasiļevskis) ar Valsts Stendes selekcijas stacijas mikroautobusu “Latvija” (šoferis Ēvalds Bērziņš) pildīja ĪBV operatīvā štāba mobilās grupas uzdevumus padomju armijas un OMON vienības aktivitāšu novērošanā Rīgā un ārpus tās.

          Stāsta barikāžu dalībnieki:

*“Bijām izbraukuši divos autobusos uz manifestāciju Daugavmalā. Kad pēc manifestācijas uzsākām braucienu mājup, ieklausījāmies Latvijas radio aicinājumā. Brauciena dalībnieku pilnvarots, uzaicināju sadalīties divās grupās. Vīri un jaunieši ieņēma vietas autobusā, ko vadīja šoferis Gunārs Blumbahs, bet sievietes un bērni ar otru autobusu atgriezās mājās. Lībagu pagasta barikāžu dalībnieku autobuss ieradās Zaķusalā pats pirmais. Mūs sagaidīja Zaķusalas aizstāvēšanas komandpunkta vadītājs Roberts Millers un norīkoja noteiktās vietās. Turpmāk ik diennakti pagasta iedzīvotāji organizējās Zaķusalas aizstāvībai un, regulāri mainoties diviem Valsts Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijas autobusiem (Stendes SIS direktors Guntis Berķis), visu barikāžu laiku ieradās Rīgā, nomainīt iepriekšējo iedzīvotāju grupu.”

(Zigurds Kalmanis, Lībagu pagasta Izpildkomitejas priekšsēdētājs 1991.g.)

*“Rīgā aizstāvēt Latvijas brīvību ierodamies pirmdien ap pusdienas laiku. Sakārtojam gāzmaskas, lai neatkārtotos Tbilisi notikusī traģēdija, un ejam uz Doma laukumu pie Radionama. Stāvoklis – trauksmes pilns. Neviens nezinām, kas notiks tuvākajās minūtēs, tuvākajās stundās. Cilvēku ir ļoti daudz, gandrīz visi atrodas nepārtrauktā plūsmā no Doma uz Augstāko Padomi, uz Ministru Padomi. Ielas tiek aizbarikādētas ar dažādu smago tehniku, betona bluķiem un dzeloņdrāšu pinumiem, atstājot tikai ļoti šauras ejas, ko vajadzības gadījumā varētu momentā noslēgt. Doma laukumā uzstājas dažādi ansambļi, lai uzturētu mundrumu, tas pats arī pie Augstākās Padomes un Ministru Padomes. Tikai tur gan uzstājas kori, ik pa piecdesmit metriem. Ap pulksten 13.00 no apsargājamās zonas tiek izraidītas sievietes un bērni, lai nebūtu lieku upuru. Mūs sadala grupās un sūta uz barikādēm. Esmu grupā, kas apsargā Ārlietu ministriju. Tā ir pirmā barikāde no krastmalas puses. Iebrukuma gadījumā mums pirmajiem būs jāuzņem trieciens. Man un biedriem nav nekādu ieroču. Pārējie ir sevišķie kārtības sargi. Bijušie un tagadējie cīkstoņi, viņiem galvā – celtniecības ķiveres, rokās – ķēdes un, tāpat kā mums, pār plecu – gāzmaska. Netālu – malkas kaudze. Vienalga, gāzīsim ar šķilām.”

(Uldis Froms, rajona padomes deputāts)

*13. janvāris. Esmu vēl mājās, Slīterē. Pa radio izziņota ārkārtas plenārsēde, bet šodien ir svētdiena. Agri no rīta dodamies uz Dundagu, lai kopā ar visiem brauktu uz Rīgu. Vispārējs satraukums – LTF aicina latviešu tautu aizstāvēt savu valdību un AP. No Dundagas brauc četri autobusi. Visi saprot, ka notiek kaut kas izšķirošs un nopietns. Kaimiņiene Irma apraudas, mani pavadot uz Rīgu, un saka: “…bet pārāk droši arī nevajag …” Gunta Židova iedod man, Mārtiņam un Jurim “stiprus vārdus”, kuri kādreiz kara laikā palīdzējuši cilvēkiem izglābties no grimstoša kuģa. Tie jānēsā līdzi. Jā, tiešām, es tos sajūtu, sajūtu drošību. 

(Anna Seile, LR AP deputāte 1991. g.) Seile A. Annas burtnīciņas: dienasgrāmata, atmiņas, dokumenti. Rīga: Mans īpašums, 1997. 55. lpp.

*1991.gada 13.janvārī, svētdienā,  bija paredzēts lielais mītiņš Rīgā, uz to aizbrauca mans vīrs Jānis Makstnieks. No rīta arī dzirdējām informāciju par asiņainajiem notikumiem Viļņā.

Pēc mītiņa atgriezies, Jānis teica, ka daži jau palikuši Rīgā, citi grasījās siltāk saģērbties un atgriezties Rīgā. Mums bija skaidrs, ka uz Rīgu jābrauc. Jānis nevarēja to atļauties darīt tūlīt, jo strādāja Talsu slimnīcā par medicīnas tehniķi (nodrošina slimnīcā nepieciešamās medicīnas tehnikas darbību, labošanu, uzturēšanu), tāpēc vajadzēja šos braucienus sarunāt ar otru darbinieku. Tomēr sarunājām, ka nebrauksim uz Rīgu kopā, jo, ja nu kas nopietns notiek ar vienu, otrs vismaz var savākt. Es arī uzrakstīju divas zīmītes un piešuvu pie mūsu apakškreklu lencēm – vārds, uzvārds, adrese, telefons, asinsgrupa. Ja nu kas…

Pirmdienā darbā (Talsu rajona izpildkomiteja) uzzināju, ka ir iespēja uz Rīgu, uz barikādēm doties vakarā ar autobusu 23.00 no laukuma pie izpildkomitejas.

Es tolaik biju Tautas frontes Talsu nodaļas rajona izpildkomitejas grupas iniciētāja un vadītāja. Mūsu grupa bija visai liela – vairāk kā 50 dalībnieku, lielākoties  izglītības nodaļas, finanšu nodaļas un sociālās nodaļas darbinieces, sievietes gados vai ar maziem bērniem.

16.janvārī, nesarunājuši, abi ar Valdi Kalderauski satikāmies pie padomes priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Freiberga durvīm un iegājām runāt par situāciju un kā to uzlabot. Teicām, ka vajag norādes, kur atrodas talsinieki. Uzzinājām, ka uz Rīgu dodas arī mūsu ēdinātāji, un teicām, ka tos vajag novirzīt uz salu, jo pie televīzijas studijas tilta otrā pusē citu atbalstītāju bija diezgan. 

(Inese Makstniece. Mana barikāžu pieredze 1991)

*“Grūti atrast vārdus, lai pastāstītu par to patieso sirsnību, ar kādu Talsos, rajona ciemos un pagastos ceļā pavadīja Rīgas aizstāvjus. Cilvēki nesa mājās ceptus siltus pīrāgus un maizi, kafiju, cukuru, cik nu kuram bija ietaupīts, bet no Lībagiem atsūtīja pat 12 kg cukura. Talsu sakaru mezgla sieviešu sarūpēto sūtījumu Mazās Ģildes ēdināšanas punktam varēja panest tikai vairāki krietni vīri. Laidzes ciema pensionāri uz Rīgu aizsūtīja vairākas kastes ar kompotiem, marinētiem gurķiem, lauku maizi, pīrāgiem, bet Anatolijam Gorbunovam aizgādāja torti ar izturības un laba vēlējumiem. [..] Daudzi zvanīja un interesējās par iespēju ziedot naudu Rīgas aizsardzībai.

Svētdien Latvijas televīzijas sargiem pietrūka malka ugunskuriem. Sākumā likās pat neiespējami to sagādāt, jo MRS nestrādāja. Pēc tam pašai palika kauns, ka domās ko tādu pieļāvu – pēc dažām stundām malka jau bija Zaķusalā. [..]Īpaši daudz zvanīja un bija gatavi doties uz Rīgu, līdzko pa TV paziņoja par “melno berešu” uzbrukumu Iekšlietu ministrijai.”

(Ināra Samīte, Rīgas barikāžu aizstāvju Talsu koordinācijas centra vadītāja 1991.g.)

Katram barikāžu dalībniekam ir sava atbilde uz jautājumu: kāpēc es tur biju? Katrs atbildētu savādāk, bet tikai pateicoties mums visiem, mēs dzīvojam savā – brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā valstī. Atjaunot valsti ir daudz vieglāk, nekā saglabāt un uzturēt. Lai pietiek spēka, gudrības un lepnuma par savu valsti!

1991. gada janvāra notikumu hronika

Rakstu sagatavoja Talsu novada muzeja galvenā speciāliste vēstures jautājumos Inese Vempere

Foto: Valdis Frēlihs