1991. gada barikādes Zaķusalā: Ziedītes Začestes atmiņas
1991. gada janvārī, apņēmībā nosargāt Latvijas neatkarību no PSRS varas iestāžu militārā mēģinājuma atgūt Latvijas pārvaldi, tika būvētas barikādes ap politiski svarīgiem objektiem Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un pie Ulbrokas. Vairāki desmiti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju piedalījās objektu apsargāšanā. Tostarp bija arī sabilniece Ziedīte Začeste, kas kopā ar Staburaga brigādi atradās radio un televīzijas centrā Zaķusalā, Rīgā.
Ziedītes Začestes atmiņas (no sarunas ieraksta):
“Man bija 24 gadi, es strādāju Aizkraukles rajona Staburaga pagastā par kluba vadītāju un mācījos režiju Latvijas Valsts konservatorijā, barikāžu laikā man tieši bija sesija. Radio bija pilns ar informāciju, ka visi tiek aicināti uz Rīgu veidot barikādes. Bija nodrošināts kolhoza transports, pa radio teica, ka vīriem ir jākomplektējas, autobusiem ir jābūt pilniem. Viens tāds busiņš uz barikādēm brauca arī no Staburaga. Viss notika pēc stingra grafika, viss rūpīgi koordinēts, bija jāpiesakās iepriekšējā dienā, bija plānots, no kurienes cilvēki ierodas, kurā dienā un pie kāda objekta pulcējas. Ziņoja, ka Staburaga brigādei ir jāierodas Zaķusalā, un man bija skaidrs, ka es arī braukšu.
Nākamajā rītā es aizgāju uz busiņu, un mani nelaida iekšā, teica: “Karā ies tikai vīrieši. Sievietēm ir jāpaliek mājās un jādzemdē bērni.” Es iespiedu rokas sānos, nometu savu koferi zemē un teicu, ka neredzu, kā es dzemdēšu bērnus, ja vīriešus tajā karā apšaus. Jautāju, vai viņi iedomājas, ka es bērnus dzemdēšu no krievu okupantiem. Viņi apjuka, sasmējās un teica, ka nevaru braukt vienalga, jo neesot tik mazas gāzmaskas, ko man piedāvāt. Bija obligāts nosacījums, ka visiem, kas brauc uz barikādēm, vajag gāzmasku, tās izsniedza. Gāzmaskas bija dažādos lielumos, un es teicu: “Paskatīsimies, dodiet šurp!” Tā man bija tieši laikā, arī tas arguments atkrita, un tad jau viņi mani paņēma līdzi. Es biju vienīgā sieviete, kas bija tur pieteikusies.

Mēs bijām Zaķusalā pie studijas, tur bija kareivīgāka, bailīgāka un draudīgāka atmosfēra nekā Vecrīgā. Vēl draudīgāk bija Zaķusalā pie torņa. Es esmu sabilniece, mans brālis uz barikādēm brauca kopā ar talsiniekiem un sabilniekiem. Mēs abi bijām Zaķusalā vienā laikā, tikai viņš pie torņa. Uz vakaru pie studijas bija vieglāk, mums koncertēja grupa, bet pie torņa vēljoprojām bija tikai migla, dūmi, ugunskuri, dzoti… Katrai brigādei bija paredzēts attiecīgajā vietā atrasties aptuveni diennakti, pēc tam bija obligāti jābrauc prom, lai atbrīvotu vietu pēc grafika nākamajiem. Kad beidzās mūsu dežūrlaiks, es vēl nebraucu mājās, es devos uz Vecrīgu. Kad tur nonācu, man bija šoks: es ieraudzīju, ka tur visi dzied, ap ugunskuriem dejo, spēlē kārtis, ēd maizītes, tantes staigā un cienā ar pīrādziņiem, visur koncertē grupas… Man bija sajūta, ka esmu atgriezusies no kara, jo tā bija pirmā un vienīgā pieredze manā mūžā, kad situācija bija tik pietuvināta kara stāvoklim.

Nakti pie studijas es pavadīju sajūtā, ka esmu kaujas laukā. Tur bija tumsa, migla, dūmaka, gar Daugavu bija dzoti, uz riņķi lidoja helikopteri, bet gaiss bija tik blīvs, ka virs galvas nevarēja redzēt neko, nevarēja zināt, kādai varai tie helikopteri pieder. Ik pa laikam ruporos izskanēja kāds komentārs, piemēram, “Neceliet trauksmi! Neceliet trauksmi! Viss ir mierīgi! Tikai bez panikas!” Bet tad vienā brīdī izziņoja: “Tagad mēs izsludinām mācību trauksmi. Es uzsveru – mācību trauksmi! Visiem, kam ir gāzmaskas un pietiekami daudz pārliecības, lūdzu, nāciet tuvāk pie studijas ēkas un veidosim dzīvo ķēdi ap televīzijas studiju.” Daļa gāja, un daļa negāja, es biju starp tiem, kas neaizgāja. To baiļu sajūtu un izvēles mirkli es atceros visu mūžu.
Lielākā daļa ļaužu neticēja, ka tā ir tikai mācību trauksme, likās, ka būs īsts uzbrukums. Protams, neviens nevarēja saprast, kādā veidā – ar tanku, ar ložmetēju, ar helikopteru vai ar asaru gāzi. Vīri visu laiku par to sprieda. Bija jāizvēlas, vai iet priekšējā līnijā vai palikt aizmugurē, un es paliku aizmugurē. Brīdi viņi stāvēja, sastājušies rindā. Kad ruporā paziņoja, ka var atgriezties, visi smagi nopūtās. Atlikušo nakti es aizgāju palīgā lauku virtuvē, kas nesen bija uzstādīta. Dalīju cilvēkiem kāpostus, desiņas un rupjmaizi, un biju ļoti gandarīta, jo es darīju konkrētu labu darbu. Domās un sajūtās es barikādēs biju vēl ilgi, gadiem. Man tas viss bija pa īstam, tā viena nakts ir palikusi atmiņā uz mūžu.
Vēlāk, kad sāka apzināt barikāžu dalībniekus, veidot sarakstus, lai izsniegtu goda zīmes, es jau dzīvoju Sabilē. Man Sabilē jautāja, vai es arī piedalījos, es minēju, ka jā, bet Staburagā. Mani ierakstīja sarakstā, un rudenī izsniedza goda zīmi. Pagāja vairāki gadi, man zvanīja no Staburaga. Teica, ka pirms pāris mēnešiem esot veidojuši dalībnieku sarakstu, mani ierakstīja un tagad man jāierodas svinīgajā pasākumā pēc goda zīmes. Es teicu: “Paga, paga, man jau ir!” Es mierīgi varēju aizbraukt uz saņemt otru, bet es, protams, atteicos.”
