1941. gada 14. jūnija piemiņai
Latviešu tautai pagājušā gadsimta viens no vistraģiskākajiem un visdrūmākajiem periodiem bija deportāciju laiks. Šķiet, maz ir tādu notikumu, kas būtu atstājuši tik ievērojamu ietekmi uz nacionālo apziņu, kā 1941. gada 14. jūnija deportācijas.
Represīvās iestādes veica “sociāli bīstamu elementu” meklēšanu un uzskaiti. LPSR Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki pētīja valsts iestāžu, biedrību, organizāciju arhīvus, preses izdevumus, Valsts statistikās pārvaldes pārskatus, lai apkopotu informāciju par “pretpadomju elementiem”.
Deportācijas pamatā skāra personas, kuras savas agrākās nodarbošanās laikā tika uzskatītas okupācijas režīmam par neuzticamām un bīstamām. 1941. gada 14. jūnija deportācijas mērķis bija apcietināt un izvest Latvijas pilsoņus, kuriem bija atsavināti īpašumi, militārpersonas, tiesu, policijas un aizsargu organizācijas biedrus, ievērojamus zinātniekus, skolotājus, rakstniekus un izsūtīt viņu ģimenes uz attālajiem PSRS apvidiem.
No 13. jūnija Talsu novada muzejā apskatāms ceturkšņa priekšmets – novadnieka Friča Adamoviča (1893 – 1970) rakstīta vēstule mātei Alvīnei (1857 – 1948) 1941. gada 15. jūlijā. Šajā vēstulē viņš raksta par brāļa, augstskolas pedagoga, mācītāja, izglītības ministra Ludviga Adamoviča (1884 – 1943) palikušajām mantām dzīvokli pēc 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas.
Kristiāna Skromule, speciāliste vēstures jautājumos.
TNMM 32698
Muzeja ceturkšņa priekšmets
Friča Adamoviča vēstule mātei
1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju tika deportēti vairāk nekā 15 000 Latvijas pilsoņu. Viņu vidū izsūtījumā devās Ludvigs Adamovičs (1884-1943) – augstskolas pedagogs, mācītājs, izglītības ministrs (1934. g. 18. maijs – 1935. g. 10. jūlijs) ar ģimeni: sievu Liliju, meitu Laimu un dēlu Valdi. Talsu novada muzeja krājumā glabājas Ludviga jeb Luda Adamoviča brāļa Friča Adamoviča (1893-1970) rakstīta vēstule mātei Alvīnei (1857-1948) 1941. gada 15. jūlijā. Tajā viņš raksta par Luda palikušajām mantām dzīvoklī pēc izvešanas. Fragmenta pārraksts no vēstules oriģinālā stilistikā:
“14 VI kad no rīta redzējām to steigu ar kādu cilvēkus aizveda automobiļos uz staciju, uz reizi nemaz nevarējām aptvert, kas notiek. Pa dienu darbā drusku nācām pie sajēgas un sākām pa vienu otru interesēties. Uz telefonu piezvanīju, no L. [Luda] dzīvokļa neviens neatsaucās. Modris [Friča dēls] pat bija aizskrējis, bet nebija ticis dzīvoklī iekšā. [..] Svētdien ar Līzu [Friča sieva] gājām ievākt tuvākās ziņas un tad mājas sētnieks stāstīja, ka esot aizvesti un, ka kāds milicis esot viņai licis pateikt aizvestā brālim lai ierodoties iecirknī. Milicis man iedeva istabu atslēgu un izstāstīja, kā viss esot noticis. Viņš esot bijis grupas vadītājs un Ludis esot mani pilnvarojis likvidēt visu dzīvokļa iekārtu, kas nebija konfiscēta. Pirmām kārtām esot paņēmuši visas dārglietas, ko un cik nezinu, visas grāmatas, rakstāmgalds, krēsli, dīvāns, skapis, radio esot konfiscēti valstij par labu. Man likvidēšanā atliek tikai ķēķa [virtuve] trauki un vecās mēbeles īrnieces istabā. Par visu esot sastādīts akts no kura man pienākoties noraksts, bet tas esot saņemams izp. komitejā. Izstaigājos, bet akta norakstu nekur nevarēju sadzīt, jo papīri ar vienu bija kaut kur citur. Beidzot man pasacīja, ka būšot vēl speciāla komisija, kas pārvērtēšot visas atstātās mantas un tās nākšot pārdošanā veikalos. [..]
Man akta noraksta nebija, milicis arī nevarēja no galvas atminēt, kādas lietas sarakstā uzņemtas, un tādēļ noteica man lai līdz Taksācijas komisijas lēmuma neko neaiztiekot. Visas lietas bija likvidējamas 10 dienu laikā, bet ja jau vara bija nolēmusi, kā tās nāks pārdošanā veikalos, tad mēs ņemam tikai to, ko atzinam par iespējamu un acīs neuzkrītošu. Ar visu to karu vērtēšanas komisiju nesagaidīju un pašreiz dzīvoklis ar visām vēl atstātām mantām ir manā zināšanā. Ko viņi aizveduši sev līdz, grūti pasacīt, bet esot bijis atļauts katram ņemt līdzi 100 kg. [..]
Uzrakstu zīmītes tekstu, ko Ludis atsūtījis: Līzei Adamovičai, Pļaviņu (Mazā Maskavas) ielā N.17, dz.1, Rīgā. Mīļo svainien. Steigā aizvesti atstājam Fricim pilnvaru likvidēt mūsu iedzīves atlikumu. Drēbes, bufeti ar traukiem, virtuves piederumus, produktus pieliekamā kambarī utt. Naudas pašreiz mums nevajaga un pārdošanas vietā Jūs varētu pievākt, kas vien Jums kaut kā varētu noderēt. Varbūt Jums dod arī kaut ko no grāmatām, mazākais Bībeli un dziesmu grāmatu, visu rakstam papiri utt; visā visumā tās konfiscēja. Tuvojamais Daugavpilij, kurp braucam nezinam. Esmu kopš vakarrīta no citiem šķirts. Galā solīja satikšanos. Mamai ardievas un sveicienus.
16.6. rītā Ludis
Kāds to bija pacēlis, ielicis konvertā un atsūtījis pēc uzrakstītās adreses.”
Jaņa un Alvīnes Adamoviču bērni bērnību un skolas gadus pavadījuši Dundagas pagastā, bet no 1898. gada – Lībagu pagasta Stendes I pamatskolā.
- gs. 40. gados Fricis Adamovičs devās emigrācijā uz ASV, kur joprojām dzīvo viņa pēcnācēji.
Ludis un viņa dēls Valdis mira Sibīrijā, sieva Lilija un meita Laima atgriezās Latvijā
Ona Kaudze, galvenā krājuma glabātāja – krājuma nodaļas vadītāja
