1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā
Lai kā arī mēs cerētu, ka cilvēces pieredzes dēļ uzplauktu humānisms, mēs dzīvojam starp netaisnības un cietsirdības skartajiem, un pat, ja mēs paši neesam cietuši, mēs tiekam netieši ietekmēti. 1939.–1940. g. Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) anektēja Besarābiju, Ziemeļbukovīnu, Rietumukrainu, Rietumbaltkrieviju, Baltijas valstis un veica pirmās masu deportācijas ar mērķi “salauzt jebkādu pretošanos padomju okupācijai, attīrot jaunizveidotās PSR no pretpadomju, krimināliem un antisociāliem elementiem” – cilvēkiem. Vislielākā grupa bija tā dēvētie “pretpadomju elementi”, kuriem pēc aresta bija paredzēts piespriest 5-8 gadus ilgu ieslodzījumu nometnē ar tam sekojošu 20 gadus ilgu nosūtījuma izciešanu nometinājumā. Tā kā deportējamo apzināšana notika milzīgā steigā, daudzos dokumentos pavirši formulēti aresta un izsūtījuma pamatojumi, bieži nenorādot iemeslu iekļaušanai sarakstos.
Deportējamo arestam un nogādāšanai līdz vilcienu ešeloniem formēja operatīvās grupas 4–5 cilvēku sastāvā, kuras vadīja valsts drošības tautas komisariāts, PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta operatīvie darbinieki, miliči vai arī Iekšējā karaspēka politvadītāji – nereti deportētajiem labi pazīstami cilvēki.
Deportācijas operācija sākās naktī no 13. uz 14. jūniju, uzreiz pēc pusnakts. Vienas nakts laikā no Latvijas tika vardarbīgi deportēti 15 443 iedzīvotāji. Ģimenes drīkstēja ņemt līdzi personiskās mantas svarā līdz 100 kg, bet pārsvarā steigas un apjukuma dēļ līdzi tika paņemti izsūtījumā nederīgi piederumi. Pēc deportējamo nogādāšanas dzelzceļa stacijās vīriešus atšķīra no ģimenēm, ievietojot atsevišķos vagonos. Daudziem tas bija pēdējais redzēšanās brīdis, kam sekoja neziņa.
Sākotnēji lielāko daļu arestēto nosūtīja uz Juhnovas karagūstekņu nometni, bet pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai viņus pārveda uz Gulaga nometnēm.
3441 cilvēks nomira ieslodzījuma vietās un aptuveni 700 cilvēkiem tika izpildīts nāvessods. Ieslodzījumu pārdzīvoja ne vairāk par ceturto daļu deportēto.
Lietu pārskatīšana sākās 1954. gadā. Līdz 1960. gadam teju visi 14. jūnijā uz soda nometnēm deportētie tika atbrīvoti. Neskatoties uz reabilitācijas iespēju, 1941. gada 14. jūnija deportācija ir milzīga psiholoģiska trauma visai sabiedrībai. 1987. gada 14. jūnijā grupa “Helsinki-86” organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Ar LPSR AP prezidija 1989. gada 8. jūnija dekrētu 14. jūnijs tika noteikts par staļinisko represiju upuru Piemiņas dienu.
Pirmajā masveida deportācijā no Talsu apriņķa izveda 444 iedzīvotājus, no tiem 156 bija bērni vecumā līdz 16 gadiem. Šodien par to dienu notikumiem pastāstīt var tikai vairs deportētie bērni.