Krasta banga

Blumbahu ģimene 1948. gada vasarā savā īpašumā “Mežstrauti” Lībagu pagastā. Talsu novada muzeja krājuma fotogrāfija.

Sākotnēji, izlasot virsrakstu, lasītājam var rasties priekšstats, ka rakstā runa būs par kaut ko lirisku un nepārprotami pozitīvu, taču šī pirmā doma ir gluži maldīga. Minētais nosaukums saistīts ar visbaigāko nakti un dienu Latvijas 20. gadsimta vēsturē, kad komunistiskais genocīds pret latviešu tautu PSRS pēckara periodā sasniedza savu kulmināciju. Tā bija staļiniskā totalitārā režīma vislielākā starprepublikāniskā slepenā operācija Baltijas valstīs ar kodētu nosaukumu “Krasta banga”. Pa iebrauktajiem pirmskara deportācijas ceļiem uz Sibīrijas plašumiem no Latvijas novadiem aizveda vairāk nekā 40 tūkstošus cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija zemnieki. Tieši latviešu zemniecība bija tas sabiedrības slānis, kas vēl pirms 25. marta deportācijas visvairāk izjuta staļiniskā režīma pāridarījumus. Lielākā daļa zemnieku, kuri gadsimtiem ilgi dzīvoja viensētās, dažādi sabotēja Maskavas uzspiesto lauku kolektivizāciju, jo vienkārši negribēja nonākt padomju kolhoznieka – dzimtcilvēka statusā. Tāpēc vietējās komunistiskā režīma varas iestādes ķērās pie drakoniskiem līdzekļiem, lai, sagraujot turīgāko zemnieku slāni, paātrinātu lauksaimniecības kolektivizāciju. Kad lauksaimniecības produktu sagādes kampaņa nedeva cerēto efektu, LPSR Ministru Padome 1947. gada 27. augustā pieņēma lēmumu par kulaku saimniecību noteikšanu un aplikšanu ar paaugstinātiem nodokļiem, kas 1948. gadā divkāršojās un vairumam tie nebija mazāki par 5 tūkstošiem rubļu. Drīz vien sākās tiesu procesi pret nodokļu un piegādes normu parādniekiem. Piemēram, uz 1948. gada septembra mēnesi Talsu apriņķī bija ierosināta viena krimināllieta un 11 civillietas par ļaunprātīgi nepiegādātu labību. Represīvie pasākumi pret “kulaku” saimniecībām paredzēja arī to pārvietošanu ārpus kolhoza teritorijas, lai “radītu daudz kompaktus zemes masīvus un novērstu kulaku saimniecību iespiešanos lauksaimniecības arteļu zemes platībās”. Tā Pastendes pagasta kolhoza “Darba spars” valdes sēde 1947. gada 6. decembrī ierosināja pārvietot 12 saimniecības. Savukārt Talsu apriņķa komitejas sekretārs A. Sēja savā runā 1948. gada 26. oktobra Centrālās Komitejas plēnumā minēja šādus “sasniegumus” zemnieku saimniecību sagraušanā: “Mūsu apriņķī no kolhozu teritorijas ir jau pārvietotas 97 kulaku saimniecības. Bez tam par vienotā lauksaimniecības nodokļa nenomaksāšanu 141 kulaku saimniecība ir aprakstīta. No tām 18 kulaki ir notiesāti kriminālā kārtā ar visa īpašuma konfiskāciju.” Daudzi lauku iedzīvotāji nepārprotami šīs akcijas uztvēra kā gatavošanos iedzīvotāju drīzai izvešanai no Latvijas. Diemžēl tā bija skaudra patiesība, ko apstiprināja LPSR prokurora A. Mišutina ziņojums LKP CK sekretāram J. Kalnbērziņam “Par naidīgo kontrrevolucionāro elementu palieku likvidācijas veidiem LPSR”. Šajā dokumentā viņš ieteica veikt visu naidīgi noskaņoto personu uzskaiti un sagatavot priekšlikumus par to pārvietošanu uz valsts attālākajiem rajoniem. Savu domu A. Mišutins pamatoja ar vairāku ziņu palīdzību, kur noteikta loma bija atvēlēta apliecinājumiem par lauksaimniecības produktu piegādes sabotāžu. Piemēram, Talsu apriņķī 36 “kulaku” saimniecības valstij bija parādā 6794 kg gaļas, 82000 litru piena, 9675 kg graudu un 8370 kg kartupeļu. Tas  norādīja uz iedzīvotāju deportācijas sagatavošanas gaitas uzsākšanu.

Īpašums “Mežstrauti”1958. gadā (mājas nojauktas 1960. gados). Talsu novada muzeja krājuma fotogrāfija.

Drīz vien, 1949. gada 29. janvārī, PSRS Ministru Padome pieņēma lēmumu par “kulaku un viņu ģimenes locekļu, bandītu un nacionālistu ģimenes locekļu, kā arī legalizējušos bandītu un viņu ģimenes locekļu izsūtīšanu no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijām”. No Latvijas PSR bija paredzēts izsūtīt 13000 ģimenes kopskaitā – 39000 cilvēku, atļaujot katrai ģimenei ņemt līdzi piederošo mantu un pārtikas krājumu līdz 1500 kg svara. Pārējais īpašums ar lopiem bija pakļauts konfiskācijai. Tomēr daudzos gadījumos palikusī manta tika izlaupīta. Šajā lēmumā PSRS Finanšu ministrijai bija uzdots apmaksāt izdevumus par izsūtamo izvešanas laikā lietoto pārtiku un medicīnas pakalpojumiem, rēķinot 5 rubļus 50 kapeikas dienā uz vienu cilvēku. Pašu svarīgāko, norādīto personu izvešanu, bija uzdots veikt Valsts Drošības ministrijai V. Abakumova vadībā laika posmā no 20. līdz 25. martam. Jau 28. februārī VDM ministrs pavēlēja operāciju “Krasta banga” sagatavot Iekšējā karaspēka Galvenajai pārvaldei ģenerālleitnanta P. Burmaka vadībā. Sākās cītīgs un skrupulozs darbs pie Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšanas, kas noslēdzās ar 1949. gada 12. marta iekšlietu ministra S. Kruglova pavēli, kurā tika aprakstīti pasākumi par izvedamo sekmīgu pārvešanu un izvietošanu specnometinājumā. Savukārt LPSR Ministru Padome, pēc būtības formāli,  1949. gada 17. martā pieņēma lēmumu par 10000 ģimeņu izsūtīšanu, apstiprinot “apriņķa darbaļaužu deputātu padomju izpildkomiteju iesniegtos kulaku ģimeņu sarakstus”. Marta mēnesī LPSR Valsts drošības ministrija sadarbībā ar PSRS VDM darbiniekiem ķērās pie operatīvo grupu izveides. Pēc instrukcijas katrā grupā bija jābūt 10 cilvēkiem, taču izvešanas dienā, piemēram, Talsu apriņķī tās vidēji sastāvēja no trīs cilvēkiem. Tās priekšgalā bija VDM operpilnvarotais (“čekists”), kura pakļautībā atradās VDM karavīrs un daži vietējā iznīcinātāju bataljona kaujinieki. Bez pēdējiem izvešanā aktīvi piedalījās komunistu partijas un padomju aktīvs. Faktiski vairāk nekā puse no izvedējiem Baltijas valstīs bija vietējie iedzīvotāji. Dažas dienas pirms 25. marta Latvijā bija noorganizētas 55 dzelzceļa jeb “iekraušanas” stacijas, kur bija sadzīti 33 ešeloni ar 1974 vagoniem. No citiem transportlīdzekļiem izvešanai bija sagatavotas arī smagās automašīnas un dažviet zirgu pajūgi ragavās. Runājot par cilvēku izvešanu no Talsu apriņķa, tad pēc aptuveniem datiem tajā iesaistīja 149 smagās mašīnas, 175 operatīvās grupas, 361 karavīru un 208 iznīcinātājus. 24. martā pienāca cilvēku dzīves izpostīšanas pēdējais cēliens, kad 6–10 stundas pirms operācijas sākuma apriņķu centros sasauca instruktīvas sanāksmes, kurās kaujiniekus un padomju partijas aktīvistus iepazīstināja ar PSRS valdības uzdevumu, nozīmējot pagastu pilnvarotos. Naktī no 24. uz 25. martu šie pilnvarotie noturēja sanāksmes ar vietējiem aktīvistiem. Rezultātā 1949. gada 25. marta rītā sākās padomju okupācijas varas nozieguma izpilde pret deportācijai pilnīgi nesagatavotiem cilvēkiem. Vislabāk 25. marta deportācijas gaitu atspoguļo pašu represēto sniegtās atmiņas. Tās dienas notikumus savās atmiņās šādi apraksta no Lībagu pagasta Mežstrautu mājām izvestā Vilma Ieviņa (dzim. Blumbaha, 1934–2017): “No rīta plkst. 6.00 iebrauc sētā mašīna ar trim krievu zaldātiem, Lībagu skolas krievu valodas skolotāju Iļju Kučerovu un pagasta darbinieci Volmani Hertu. Papu nosēdināja pie galda, un mammai, man un mazai māsiņai Mārītei lika steigā ģērbties un jābrauc. Tēvs visu laiku skaitīja, lai neko neņemot līdzi, jo viss būs jānes un tālu jāiet. Tā arī neko nepaņēmām ne no drēbēm, ne arī produktiem. Krievu zaldātiņi bija nokāvuši stallī aunu un iebāzuši maisā, vēl arī drusku ielikuši miltus un putraimus. Tāpēc tikai pateicoties viņiem mums kaut kas bija līdz. Vispār mūsu ciema pārstāvji bija diezgan dusmīgi, jo viņi vispirms bija iebraukuši Sproģu mājās pie Hermaņiem, un tie bija no mājām aizmukuši. Savākuši mūs, iebraucām Skuju mājās, paņēmām Vadziņu ģimeni, pēc tam vēl no Bradu mājām Ķēniņu ģimeni. Stendē mūs visus saspundēja lopu vagonos, kur vēl bija vietas. Vakarā izlūdzamies zaldātiņiem, kas dežurēja pie vagoniem, lai atļauj nodīrāt to aunu. Viņi arī palaida to izdarīt. Tā kā gaļa nu bija vairākiem vagoniem, devām arī citiem. Vārījām uz mazo apaļo krāsniņu. Kaut kad naktī uz rīta pusi mūsu ešelons sāka savu ceļu, tad gan bija raudāšana un vaimanas visapkārt, protams dziedāja arī “Dievs svētī Latviju!”” Rezultātā V. Ieviņas piespiedu “ceļojums” noslēdzās Tomskas apgabala Piškinotroickas rajonā.

Kopumā no Latvijas 1949. gada 25. martā uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem bija izvestas aptuveni 13500 ģimenes ar nedaudz vairāk kā 42 000 personām, bet no Talsu apriņķa 740 ģimenes ar 2223 cilvēkiem, kas norādīja uz paredzētā plāna  pārpildi. Atšķirībā no 1941. gada 14. jūnija deportācijas izsūtīto ģimenes netika sadalītas, bet nometinātas vienkopus, turklāt vairāk nekā puse no deportēto personu skaita bija sievietes. Pēc operācijas “Krasta banga” sekmīgas izpildes padomju valdība atviegloti turpināja zemniecības kolektivizāciju un tautas bruņotās pretošanās kustības apspiešanu.

28. martā plkst. 13:00 Talsu novada muzejā notiks 1941.-1949. gadā  represēto piemiņai veltītās izstādes “Sibīrija bērnu likteņos” atklāšana. Ar fotogrāfijām un Sibīrijas bērnu atmiņu stāstu fragmentiem parādīsim, kā caur ciešanu, pamestības, neaizsargātības un šausmu gadiem viņu vecāki saglabāja labestību, mīlestību, darba tikumu, tieksmi pēc izglītības un ieaudzināja šīs īpašības savos bērnos.

 

Alfrēds Moseičuks,

Talsu novada muzeja krājuma glabātājs